Home

2011.gada sākumā es pirmo reizi es aizdevos pasaulē viena pati. Uz četriem mēnešiem. Gandrīz divus mēnešus pavadīju Indijā, Goa, Arambolā, un nebūt ne viena pati, kur gandrīz katru dienu fiksēju savas izjūtas, novērojumus u.c. Un pirmo reizi sāku rakstīt blogu.

Tagad pārlasot, secinu, ka apzināti vai neapzināti esmu izlaidusi daudzus notikumus, cilvēkus u.c., pierakstos fiksējot tikai fragmentus un atsevišķus mirkļus, kas laikam vispār raksturīgi veidam, kā es rakstu.

Cienot sevi un to, kāda biju pirms pieciem gadiem, pat savu mazliet uzspēlēti bravūrīgo pašpuikas rakstu manieri, kas dažreiz jau robežojas ar aroganci (ierakstos izravēju tikai pārlieko kvantumu ar “bļe”, jo šo tomēr iespējams lasīs arī mani vecāki), izlēmu šos pierakstus tomēr saglabāt un apvienot divās daļās. Un tam pa vidu Hampi, kas tomēr jau bija mazliet ceļošana.

Sandija 05.02.2016.

03.01.2011.
14:12
Kijeva. Lidosta.
Tranzīta zāle.
Visi plāni – kā es te atradīšu internetu, nokopēšu pasi un apēdīšu Kijevas kotleti vai vismaz ceptus kartupeļus ar vistas kāju, izčākst, nonākot šeit. 2 Duty Frē šopi un viens pseido beļģu bārs, kurā es tikko nopirku pēdējo palikošo sendviču. Ar tomātiem. Hmm.. Kkas veģetārs man tieši šobrīd arī prasās.
Rindā uz tualeti krievu meitene man aiz muguras kādam stāsta, kā viņi 10 minūtes nokavējuši lidmašīnu un tagad varēs lidot tikai vakarā. Vārds ”ģebil” viņas veidotajos teikumos nav tikai teikuma priekšmets vai apzīmētājs, bet arī instrumentālis, visi punkti un komati. Kas bija tā debīlā aviokompānija, kuras debīlie darbinieki nevarēja pagaidīt 10 debīlās minūtes, man tā ari nekļuva skaidrs.
Diskutēju ar sevi par vēlmi iedzert alu.
Kuru katru brīdi jāatiet limdašīnai uz Maskavu, bet krievu pasažieri timēr met bārā pa 100 gramiem šņabja ar pārliecību, ka ”gan jau mūs pagaidīs” un ”vajag tak iznīdēt visus baciļus”.
16:38
Lidmašīna uz Deli kavējas. Prognozē, ka kādas 4h. Un es tādā tempā un steigā izdēru otro alu. Hmm…

 

21:30
Sēžu lidmašīnā, kas, protams, nav vēl pacēlusies.
Pirmo reizi lidošu ar tik lielu lidmašīnu. Tā sadalīta vairākos sektoros, krēsli trīs vertikālās rindās. Man prieks kā bērniņam.
Publika – indieši (nevaru atturēties un neblenzt uz bārdainajiem vīriem turbānos un viņu kundzēm krāsainos tērpos), krievi (viena caca tikko apsēdās man blakus) un dāņu vidusskolēnu grupa (ka dāņi sapratu no izrunas un trenniņbikšu īpatsvara meiteņu garderobē).
Caca tikko apmainījās vietām ar savu kungu. Saukšu viņu par Toļiku.

04.01.2011.
10:00 pēc vietējā laika.
Pateicoties Toļikam un viņa dāmai, ko pirmajā ierakstā atļāvos nosaukt par cacu, lidmašīnā vispār varēju aizpildīt ierašanās veidlapu. Ņemot vērā, ka pie sadaļas Visa Nr. cītīgi centos norakstīt savas bankas kartes numuru, jautājums, kura te īsti ir caca, palika aktuāls.
Šobrīd cenšos tikt uz Goa. Puse no iekšzemes reisiem atiet no vietas, kur izkāpu – tos vai nu esmu jau nokavējusi vai arī vienīgais pieejamais man šķiet neadekvāti dārgs. Tagad mēģināšu laimi 8km tālāk esošajā Terminālā 1, kur darbojas citas aviokompānijas. Esmu jau paguvusi pakomunicēt ar indiešiem un secinājums ir – bus jautri!

13:31
Termināls 1
Pēdējā piegājienā tomēr sanāk nopirkt avio biļeti. Lai arī tā tāpat izmaksā vairāk, kā biju rēķinājusies. Reiss arī kavējas. Tātad man vēl 3h lidostā. Bet nekas – te ir tīri tā neko. Budistu mūki, sieviešu sari (kas nav sari, bet nosaukumu noskaidrošu vēlāk) parāde u.c.
Šeit arī paēdu – pirmo reizi Indijā. Loterija sākas.

Ā, pie mantu pārbaudes sievietēm atsevišķa rinda un kabīne, kurā pārbauda. Vīriešu acīm tas skats laikam pārāk nepiedienīgs.
Vēl te visusr pie un iekš lidostas bruņoti vīri – bez biļetes nevienu nelaiž. Kad Spice Jet pirku avio biļeti, viņiem bija uzkāries printeris. Mana ieejas karte un biļete tātad bija ar roku aprakstīta lapiņa ar zīmodziņu. Kruta.

Elizabete man reiz stāstīja par teoriju – kādu tu pirmo reizi ieraugi Indiju, tāda ir tava dvēsele. Manējā tātad ir stroika.

Otro reizi mainot valūtu (te tas ir traki laikietilpīgs process), džeks pēc mana lūguma uztaisa pases kopiju arī man. Mīļi. Vajag tikai runāt.

Man tikko salikās, ka esmu bišķi ķerta – nākamais reiss tika paziņots… dziesmā…
~22:00
Beidzot Arambola.
Taxis, kas no lidostas uz šejieni parasti braucot 3h, mani atveda 1,5. Džekam vakarā ballīte, tāpēc tā steidzās. Tas nozīmē brauca kā psihs, ko gan var attiecināt arī par visiem pārējiem satiksmes locekļiem. Joslu skaits ir neierobežots. Motociklisti pierāda, ka indieši ir drosmīga nācija… vai arī viņiem vienkārši viss ir pohui. Nu, man vēl būs gana laika izdarīt secinājumus.

Tumsā sapratu, ka neatradīšu iecerētos apmešanās vietu un tāpēc, sekojot mazuļa vārdā nosauktajai mazo puisēnu glābšanas programmai, sekoju melnīgsneju zēnu aicinājumam un apmetos kkādā mistiskā hatā. Vēlāk ieskatoties, secināju, ka, ja arī uz lietām darbotos karmas likumi, tā vieta iepriekšējā dzīvē noteikti būtu bijusi pakaļas caurums, kas par labu uzvedību tagad ticis drusku paaugstināts. Lai gan, kad pie poda nodušojos ar šļūteni, sapratu, ka pie visa var pierast.

Tagad vienā āra kafejnīcā dzeru alu, ēdu vistas thali un cenšos iejusties vidē. Atslābt un kļūt par vienu no šejienes ārzemniekiem, kuri attēlo kkādu mistisku vīziju par hipiju atdzimšanu Indijā.

Ā, un, ja nu kāds šo patiešām lasa – tad es sēžu krekliņā ar plikām kājām (nu, ir jau arī svārki). Saņemiet!

05.01.2011.

7:52

Pludmales kafejnīca.

Jā, neticami – pamodos pirms 07:00. Ne jau vistas un suņi pat te pie vainas. Kkāda švīkstoņa un rāpošana zem gultas – ar diezgan lielu pārliecību, ka žurka. Ņemot vērā, ka vairāk par žurkām (un vienu Bunjuela daiļdarbu) man riebjas tikai filma “Septiņi” … 3 minūtes aiz moskītu tīkla tumsā tupēju gultā un centos žurku nobiedēt. Precīzi neatceros – laikam rēju (un laikam krieviski, jo vienā brīdī teicu Gaf), bet no tās mistiskās, iespējams pat neeksistējošās, žurkas man tobrīd kaut kā bija vēl baisāk kā no Kevina Speisija smīna, kad viņš Bredam Pitam kastē piegādājis Gvinetas Paltrovas galvu.Tad izveicu ar sevi audzinošu diskusiju par tēmu “Ja tev bail no kokiem, nebrauc uz mežu”, un izrāpos no gultas.

Bet vispār esmu nolēmusi – šajās dienās veikšu pētījumu par šeit esošajiem bālģīmjiem – tik interesanti. Meitenes un kundzes, kurām acīs deg (pēc izvēles) vārdi “MEDITĀCIJA! JOGA! APSKAIDRĪBA!”. Viņām pa vidu parasti gadās arī kāds džeks, kurš ar kaut kādu no Dieva dotu veča monopolu visas pamāca pareizi (pēc izvēles) – elpot, dzīvot, nedzert to tēju un tamlīdzīgi. Tad ir veči, kuriem acīmredzot gribas atcerēties savu (pēc izvēles) – rokenrola, hipiju, panku vai vienkarši izdomāti romantisku jaunību. Jaunieši, kuri šogad nejaušības pēc izvēlējušies nebraukt (pēc izvēles) – kniebties uz Hurgadu, kniebties uz kādu Turcijas kūrortu, kniebties uz kādu Horvātijas kūrortu, ar zirdziņu pajāt Rīgā pie Pētertorņa. Vēl jau ir ļoti daudz pārējo, bet tos tas sistematizēšu nedaudz vēlāk.

14:42

Tā, savu žurku midzeni esmu nomainījusi pret nu jau extra civilizētu istabiņu viesu mājā, ar skatu uz okeānu. Žēl, ka nav neviena, kurš man šodien apjautātos – Saņģik, ko tu šodien sadarīji? Es tad mazliet eksaltēti nopūstos un viegli čīkstīgā balsī teiktu: “Ai, nu neko tādu. Kārtējā diena, kurai priekšā vēl neskaitāmas tādas pašas, Nopeldējos okeānā, apēdu ķīniešu vistas zupu, nopirku pāris lakatus (viens būs dvielis, otrs palags), pafotografēju govis pludmalē (un ar to es nedomāju Allu Borisovnu Jūrmalā). Vispār – nasing spešl, kā teiktu Evija…

Bet, ja nopietni un īsumā – te ir nereāli skaisti, silts, cilveki (gan vietējie, gan ārzemnieki) ļoti laipni un smaidīgi (daži gan pieļauju, ka vienkārši sapīpējušies). Diemžēl nekādu Dievu es te neatradīšu – nav laika – jāēd. Te man liekas ir gandrīz viss – indiešu, eiropiešu (ieskaitot itāļu picas, angļu brokastis, vācu beķerejas utt.), ebreju, tibetiešu, ķīniešu… Viss – jābeidz rakstīt, jāiet paēst.

 

19:44
Esmu saposusies un sēžu vakardienas vietā. Pie tā paša galda, pie tā paša viesmīļa, kurš mani atceras un apjautājas, vai es dzeršu to pašu. Tāpēc man patīk ceļojumos veidot „savas“ vietas. Piemājas „Eyes of Budha” mani jau atpazīst vārdā. Arī indiešiem esot vārds Sandija. Vēlāk noskaidrošu – droši vien kāda perekruta dievība.

Tik daudz varu rakstīt, jo te ir baigā laiskošanās. Rīt vēl padzīvošos pa šodien atrasto pludmali, kas izskatās kā māsa tai pludmalei no filmas “Pludmale”. Manējā turklāt ir smukā māsa, Kamēr otra var tikai kliegt “A pie manis reiz bija di Caprio!”. So what?
Jā… tātad jāsāk meklēt kāda nodarbe. Tuvējās pilsētiņas un baznīcas (es esmu visai kristīgā rajonā) atstāšu nākamajai nedēļai, Pina Coladas brokastis un došanos nāvē ar motorolleru brīdim, kad atbrauks Lāsma. Tagad varētu padarīt kko lietderīgu.
Piemēram, atrast kādu jogas pasniedzēju un pievienoties viņa grupai. Tas gan varētu iedzīt mani zināmos mazvērtības kompleksos, jo jogu mūžā neesmu mēģinajusi (vai vārds “mēģināt” vispār nevulgarizē šo mākslu…), bet šeit jogotāji ir tādi… nu tādi…Liela daļa liekas, ka mājās ar to ir nodarbojušies jau gadiem, un tad nobrieduši jogas svētceļojumam uz Indiju. Staigā ar saviem tepiķīšiem padusē kā Judīte ar Holoferna galvu. Viņi arī ir tie, kurus sastapu no rīta pludmalē no rīta 7:00, žurkas pārbiedēta. Iekšēja miera pārņemti, sukā savus augļu salātus. Nu, skauž man!
Varbūt varētu atrast kādu gudro un pamēģināt meditēt (pirmo un vienīgo reizi mūžā to mēģināju 16 gadu vecumā, iedzērusi zaļo tēju, ietinusies segā (interneta pamācībā bija teikts – lai ir silti un ērt) un blenžot vienā punktā istabas sienā. Toreiz pēc 10 minūšu blenšanas no siltuma un komforta aizmigu savā pufa segā. Esot te viena gudrā sieva, kuru varot satikt pludmalē saullēkta laikā, un viņu var pazīt pēc suņu pūļa, kas seko. Tā Lāma teica. Es no rīta vienam sunim iedevu bekonu. Šis neatkāpās no mana galda kādu stundu. Tātad zināms handikaps man jau varētu būt.
Atkāpe. Vietā, kurā sēžu, katru vakaru norisinās dzīvās mūzikas vakari. Katru vakaru. Tikko mūziķis ar aplausiem uz skatuves aicinaja kādu meiču. Tāda brillīte uzkāpj, un es jau gaidu, kad mūzikā viņa tūlīt pārvērtīsies žilbinošā vokāla gulbī. A šī… sāk lasīt dzeju. Angliski. Un kļūst par Māru Zālīti, tikai ar sūdīgu dzeju (piezīme – man tiešām ļoti patīk MZ). ANGLISKI! Šeit praktiski nevienam tā nav dzimtā valoda, un izpratne un izjūta par to atbilst standartam “kāja – māja”, jeb “dog – frog”, tikai samudrītāk un bez atskaņām.
Atpakaļ. Vēl ir opcija sekot dažu sludinājumu aicinājumam un pamācīties masāžas kursos. Tibetiešu. Lai gan… cik nu es saprotu no masāžas, tas ir ļoti smags fizisks darbs. Ņemot vērā, ka smagākā fiziskā piepūle, ko šobrīd sev atļauju, ir nomazgāt rokas pirms ēšanas…
Tikko man pieliecās viens viesmīlis ar jautājumu: “you ar ok now“? Ko nozīmē NOW? It kā es pirms 20 minūtēm būtu vēmusi pie galda… Jātrenējas vairāk smaidīt.

06.01.2011.

12:26
Ja viens zaķis kļuva slavens, rakstot blogu, kā šī gada laikā pagatavojusi kādas 400 Džūlijas Čaildas receptes, tad es varētu izpausties, kā 60 dienu laikā apēst 100, nē, nu kāpec gan tik pieticīgi – 200 dažādus ēdienus. Es viegli sajūku prātā, katru reizi šeit atverot ēdienkarti. Jebkurā vietā tā ir nenormāli plaša un izaicinoša. Apbrīnojami- man liekas, ka šeit absolūti viss ir garšīgs. Pat, ja viņi sajauc ēdienu, tad atnestais ir pārāk labs, lai liktu nomainīt.
Visas manas ilūzijas – kā es atbraukšu no Indijas tieva (jp ēdīšu tikai saujiņu rīsu dienā) un brūna – paliek pagātnē kā 21% pvn. Nav iespējams. To vien daru, kā sēžu ēnā un ēdu. Bet mierinu sevi ar domu, ka šis tomēr ir mans Indijas kūrorta mēnesis.

20:44
Jau vakar pieķēru sevi pie tā, ka var pusstundu sēdēt uz terases un blenzt okeānā. Neko pat nedomājot. Guntis saka, ka varot tā iemācīties pavadīt arī divas stundas. Tātad nu jau man ir mērķis.

Šobrīd, ja man jautātu, kā man patīk Indija, es nevarētu atbildēt, jo Indiju jau vēl neesmu redzējusi. Arambola man patīk, jo te ir skaista daba, okeāns, pozitīvi cilvēki, drošības sajūta un tāda viegla relax gaisotne. Attiecīgi Indijas piezīmes bus vēlāk, šī ir vienkarši atskaite savējiem, ka ar mani viss kārtībā.

Tātad Arambola. Lielākā daļa šeit strādājošo šeit uzturas 8 mēnešus gadā, tad brauc uz mājām pie ģimenēm. Liela daļa ir nepālieši. Viņi stāsta, cik skaista ir viņu daba, kādi rokdarbi (es nezināju, ka liela daļa rotu un a la indiešu suvenīru gatavoti tieši tur), bet izvairās runāt par politiku. Es arī nepārjautaju.

Visi apbrīno, ka esmu no tik mazas valsts. 2,5 miljoni iedzīvotāju. Wow! Un tas nemaz nerada niecības sajūtu, tieši otrādi. We’re so fucking special!

22:20

Ješs – viesmīlis no “Budas acs”, tikko uz brīdi aizņēmās uz mana galda esošo Lonely Planet par Indiju. Tagad visi viesmīļi – četri zēni – satupuši pie zivju grila liemiņas gaismas, mēģina atrast, kas tur rakstīts par Arambolu. Skats kā no Čehova stāsta (lūdzu, tikai nelieciet precizēt, kura). Kkā īsti tas viss, un aizkustinoši.
Atdodot grāmatu, ir tomēr mazliet vīlušies, ka nav bilžu…

 07.01.2011

11:53

Kārtējais rīts, kad pretēji plānotajam neesmu modusies līdz ar saullēktu, lai… Nu, patiesībā nezinu, ko es tajā saullēktā tur darītu.

Un kārtējo reizi kāds mani šeit notur par krievieti. Nu, tā kā krievietes šeit ir smukākās meitenes, es arī necepos. Un vispār jau ne par ko vairs necepos.

Tikko attapos, ka manā banānu lassi ir ledus. Puse izdzerta, nu jau par vēlu, jādzer sauss. No ledus raustās, jo tas visticamāk ir sasaldēts krāna ūdens. Un krāna ūdens ārzemniekos te iedveš lielākas bailes kā inflācija vai globālā sasilšana. Arī dušā šobrīd vairs nedziedu… bail dabūt ūdeni mutē.

15:15

Esmu eleganti apčakarēta. Vakar no indiešu meitenītes nopirku lakatiņu. Tā, kā man nebija precīza nauda rūpijās (un tiem mazjiem velnēniem nekad nav ko izdot), daļu summas iedevu kā dolāru. Šodien šī ar lakatiņiem man klāt. Blakus mazs zēns ar krellītēm. Saku, ka neko nepirkšu, ka man neko nevajag. No lakatiņiem varētu uzšūt jau izpletni vai vismaz buru Meta nākamajai buru laivai. Pēc apliecinājumiem, ka lakatiņi jau vienmēr noder, mazā sāk gauzties, ka ar to vakardienas dolāru neko nevarot iesākt, lai dodot rūpijas. Es – atnes dolāru un es tev vietā iedošu rūpijas. Viņa saka, ka neesot uz vietas. Es – nekas, bušu te vēl kādu stundu, paspēsi atnest. Paralēli man no mugurpuses jau uzklupusi vecmāmiņa ar ziedu virtenēm. Un visi cits caur citu mani apstrādā. Es kliedzu (nu jau pašai liekas, ka balsī, bet laikam ne īpaši pārliecinoši), lai visi tinās un liek mani mierā. Meitene tajā brīdī sagumst uz soliņa un saka – es esmu tik nogurusi, vismaz pasēdēšu te maliņā 5 minūtes. Un sēž… ar TIK nelaimīgu sejiņu, ka neizturu. Čukstu, ka iedošu vēl vienu dolāru, lai tikai liek mani mierā. Viņa pēkšņi paliek priecīga, smaidīga un…. mēģina man tomēr nopārdot kādu lakatiņu. Es atsakos. Tad viņa paliek viegli pikta un nosaka, ka es nu gan neesot labs cilvēks.

Jau sāk manīt indiešu gaļas tūristus. Sabrauc indiešu jaunēkļi, staigā pa pludmali un lūr uz plikām meietenēm. Ķiķinot kā mazi skuķi (vai lieli skuķi, vārdu sakot, kā skuķi jebkurā vecumā).

19:00

Šovakar tirdzniecības ieliņā parādījušies odi. Var redzēt, kurš te ieradies tikko un kurš dzīvo jau ilgāku laiku. Jauniņie kasās, ar vieglu izmisumu acīs jau redzot sevi slimības gultā ar malāriju. Pārējiem mērens po…

Vakara mūziķim (ģitāra, ermoņikas un vokāls vienā personā) šobrīd norisinās priekšnesums un vienlaikus soundčeks, kas pēc dinamikas atgādina Maķedonijas Aleksandra gatavošanos karam ar Persiju. Pirmās dziesmas neveiksme (šķidri aplausi), protams, tiek novelta uz tehnikas ķibelēm

Tālāk jau iet raitāk. Visas dziesmas, protams, par mīlestību, mieru uz pasaules, vispārēju harmoniju, vadošās kliķes un kapitālisma noliegumu utt.

20:21

Mūziķis, kā izrādās, ir arī rakstnieks. Kurš 2 gadus raksta grāmatu par ģimeni, kas vēlas dominēt pār pasauli (viņš arī procentos minēja, cik no kuras valsts viņiem pieder). Rados viniem bijis arī Hitlers, un tagad viņi pieņēmuši uzvārdu Vindzors. Tad nu, lūk, par šo visu bija kādu 5 minūšu gara lekcija, kam sekoja … poēma par tēmu. Pirmo reizi brauciena laikā man pa īstam kļūst žēl, ka blakus nav kāda no Jums. Tik ļoti gribētos padalīties šajā vājprātā.

08.01.2011.

Šodien gājiens cauri džungļiem pie Babas, kurš dzīvo pie Šivas svētā koka.

Baba mūs cienā ar papaiju, ananasu un citām veltēm. Sarunas, smiekli (ieskaitot par interneta mantru yahō), vienkārši apcere. No šādas laikam pusotru stundu garas apceres mani izrauj skaļš izsauciens: “Oi, da tut daže sobaka obkurennaja!”. Krievu tūristu grupu vada barvede – skaļa, kolorīta, blonda dāma, kuras bagātību diezgan bezcerīgi cenšas iegrožot sarkans lenču krekliņš. Viņa pārliecinoši instruē pārējos: “Taņuš, nu prisjadj bļiže k Babe, ne vļezaješ v kadr. Da – eto Baba. Da, oni tut meņajutsa každy god.” Saprotu, ka laiks doties. Pie pakāpiena, kur esam atstājuši apavus, klusiņām pačukstu vienam no vietējiem puišiem, ka vēlētos atstāt nedaudz naudas ziedojumā. Viņš ir tik iepriecināts par manu “sapratni”, ka uzcienā ar vienu no Babam paredzētajiem pīrāgiem. Dodoties atpakaļ, pie taciņas pamanu neuzkrītoši novietotu akmens trauku ziedojumiem. Sajūtos neērti par savu “diskrēto” naudas došanu. Mierinu sevi, ka varbūt vismaz pārējiem esmu devusi “mājienu”.

Pirms brauciena nolemjot rakstīt ceļojuma piezīmes, bija doma drukāt visas atziņas, atklāsmes, jaunu apvāršņu koda vārdus utt. Nekā tāda man šobrīd nav. Vienkārši izbaudu savu šā brīža ikdienu – ka var gulēt cik grib (un gribu es daaauudz), vakarā doties mājās ar plikām kājām gar pašu okeāna krastu, sagaidīt saulrietu, kas šeit pludmalē vienā vietā tiek svinēts ar mūziku un spontānām dejām, un, protams, sarunāties pašai ar sevi (apsolu, tiklīdz sākšu to darīt balsī, došu ziņu). Un šī saruna šobrīd arī nekļūst par strīdu vai pat veselīgu diskusiju, drīzāk laisku vārdu apmaiņu: – Nū, Sandij, kā tev liekas, ko mēs tagad varētu padarīt? – Nū, Sandij, es domāju, mēs varētu patrenēties blenšanā uz okeānu, – Jā, Sandij, laba doma!

 09.01.2011.

Svētdiena

Pirmo reizi izbraucu ārpus savas mazās paradīzes. Ja finanses atļautu, braukātos ar moto-taxi katru dienu. To vien darītu. Lielāku prieku kā galamērķis sagādā pats ceļš.

Un ceļa malās var ieraudzīt, kā dzīvo cilvēki. Ir nometnes, kurās sabūvēti trīsstūrveida plēves jumti (līdzīgi kā kādreiz Maximā pārdotās teltis, kurās garākie džeki nevarēja ielocīt kājas), zem kuriem dzīvo ģimenes – tieši uz zemes.Nepilnus 200 metrus tālāk jau slejas bagātīgas villas.

Motorolleru īre te ir 150 – 200 rūpijas (apmēram 1,70 – 2,20Ls) dienā. Ar tiem braukā visi – vietējie un ārzemnieki. Ar skaudību noskatos meitenēs un vecajās kundzēs, kuras veikli un bezbailīgi drāžas pa lielceļiem un līkumo pa ciematu ieliņām. Auto vadītaju tiesību trūkums mani pat neatturētu, iespējams pēc kādas nedēļas pārvarētu pa bailes uzrāpties virsū. Man attur… veselais saprāts. Līdzšinējā pieredze liecina, ka manas spējas reaģēt pie stūres ir līdzvērtīgas G.Rača spējai uzrakstīt labu dzejoli. Reiz esmu ar auto uz vientuļa lauku ceļa ar ātrumu 40km/h lēnām, bet pārliecinoši iebraukusi grāvī. Esmu reiz nopsihojusi, uz ceļa puskilometra attālumā ieraugot pretī braucošu otru velosipēdistu, un sākusi izcili manevrēt pa visām ceļa pusēm, nedodot tam nabagam ne mazāko iespēju izvairīties no sadursmes. Esmu arī nobraukusi no ceļa, skatoties, “kas gan tur tā rūc debesīs”… Turpināt?

Kad mani kārtējo reizi šeit nosauc par “madam”, gribu bilst, ka esmu par jaunu, lai mani tā uzrunātu. Tad pielec, ka Indijā es sen jau vairs nekam neesmu par jaunu. Te var redzēt jaunas meitenes, praktiski vēl bērnus (un arī bērnus), rokam grāvjus, nesam uz galvas milzu bļodas ar smiltīm stroikās, puberitātes vecuma meitenes ar zīdaiņiem uz rokām… Un saprotu jau tagad, vēl neko pat neredzējusi, ka laikam esmu bijusi ļoti labs cilvēks iepriekšējā dzīvē, ka man tikusi dota iespēja piedzimt par sievieti tieši Latvijā. Galvenais tagad neko nesačakarēt.

Čaporas cietoksnī pie vārtiem viens otru fotografē bariņš indiešu puišu. Kad eju garām, viņi lūdz, lai šos nobildēju. Es jau tveru pēc viņu fotoaparāta, kad kļūst skaidrs – viņi grib nobildēties… ar mani. Tā nu stāvu puišu bara vidū, mazliet muļķīgi smaidīdama, un domās sevi saukdama par mazo cirkus mērkaķīti. Bet nu – mēs brīnamies par viņiem, viņi par mums. Tikai godīgi.

10.01.2011.

14:43

Lonely Planet viens no pirmajiem padomiem, kas tiek dots ceļotājiem uz Indiju, ir – uzticies savai intuīcijai! Arī Otto man bija teicis to pašu (un Otto es uzticos vairāk kā LP). Un, esot šeit vienai, nemitīgi nākas ieklausīties savā iekšējā balsī, jo tā ir vienīgā, kas izlīdzina pieredzes trūkumu- kam dot naudu, kam nē, vai sekot šiem cilvēkiem, vai tas džeks liekas uzticams, vai šajā vietā vajag sargāt somu utt.

Tikko vācu beķerejā mani uzrunā indiešu džeks, gariem matiem un melnām, melnām acīm, tāds ceļotāja tipāžs, kurš tikko ieradies no Himalajiem. Vārds pa vārdam – šis aizraujās ar meditāciju, misticismu un ko tik vēl nē. Varot arī mani atbrīvot no visām iekšējām bailēm un kādas tik vēl ne herņas. Viņš jūtot, ka es esot ļoti “receiving” pret šādām lietām (tā arī nesapratu – vai doma bija, ka es esmu atvērta visādām perekrutām lietām vai arī vienkārši man ir viegli ieļečīt da jebko). No tā es pieklājīgi atsakos ar tradicionālo “varbūt vēlāk”. Tad seko aicinājums aizvest uz ballīti blakus pludmalē un ko tik vēl nē. Savā piedzīvojumu kārē jau esmu pat piekritusi, kad šī mana slavenā iekšējā balss (kas diemžēl nekad īsti nepalīdz izvēlēties ēdienu no menu) sāk brēkt: “Tu ko galvu esi saspiedusi? (tā viņa gluži neteica, vairāk tika izmantoti sarunvalodas izteicieni no vārdnīcas “mat pere mat”) Tas džeks taču ir pilnīgi slīps.” Un es atsakos.

Pēc pāris stundām, kad esmu jau paguvusi apcerēt jautājumu- vai es esmu bailīga vai vienkārši apdomīga, atveru istabas durvis, lai priekšā ieraudzītu… Džoni. Ko es nesastaptu šajā dienā (un nezin, kad vispar satiktu), ja kopā ar kkādu mistiķi dzenātu savus dēmonus blakus pludmalē. Iekšējā balss!

 11.01.2011.

Vakarā tiek apspriests jautājums – lietas, kas tev visvairāk nepatīk un kaitina citos cilvēkos, ir tās, kas piemīt tev pašam, bet tu tās nemani. Sajūtos kā nežēlīga un īgna kapeiku pisēja bez humora izjūtas. Tāda arī eju gulēt.

Cerams, Indija vēl spēs kko labot 😀

12.01.2011.

Un tagad mazajiem par zvēriņiem.

Nu, parsvarā jau te tie paši suņi, kaķi, govis da mušas. Bet KĀDI.

Suņi.Visur.Vienu rītu redzēju, kā viens eksemplārs mūsu otrā stāva terasē iezīmēja savu teritoriju, kurā ietilpa arī kaimiņa dvielis. Lielākā daļa šķiet visai apmierināta ar dzīvi. Tieši Arambolā. Laiskojas vai rotaļājas pludmalē, ir ļoti draudzīgi un miermīlīgi. Tūristi viņus glauda un piebaro, kafejnīcu personāls nedzen ārā un ļauj šiverēt gar galdiem. Baisāka aina paveroties, kad tūristu un attiecīgi maizes devēju sezona beidzas. Tad tiekot vākti ziedojumi susku atbalstam, lai šie nenomirst badā.

Govis.Uz ceļiem, laukos, pludmalē (esmu redzējusi, kā viena apguļās uz lakata smiltīs, kamēr tā īpašniece devusies nopeldēties). Mūsu brūnaļas salīdzinoši izskatās kā nobarotas kūrortnieces Krimā. Braucot cauri dažiem ciematiem, kur šīs ir extra kārnas, gribas uzkliegt: “Pie velna, ja šie dzīvnieki Jums ir svēti, varbūt vismaz kādreiz pabarojiet viņus!” Tad ieraugi tikpat kārnus bērnus un iekod mēlē.

Vāveres. Nav uzreiz pamanāmas, bet, kad ir, tad ir. Šorīt viena uz mūsu terases galda iekāpa kāda atstātajā bļodā ar ēdiena paliekām un izķeksēja tukšu. tad, nejusdamās paēdusi, ielīda (burtiski – ielīda) plastmasas maisiņā ar Indijas riekstu krikumiem, lietišķi tos piebeidza, izlīda ārā, kārīgi vēl palūrēja manā virzienā un aiztinās. vēlāk gan esot laikam atgriezusies un sasitusi bļodu. Kā tāds huņņu karavīrs – izlaupīs pilsētu un tad vēl nodedzinās.

Nu, ir jau vēl arī pērtiķi, čūskas, ķirzakas, mazi krabīši utt.

Šeit kkā sanāk sadzīvot ar zvēriņiem blakus “roku rokās” un tas šķiet tā ļoti… dabiski jau laikam.

Un rakstu par dzīvniekiem, tāpēc, ka izskatās, ka cilvēku izpēte man tomēr aizņems mazliet ilgāku laiku, kā biju to iedomājusies.

 13.01.2011.

Krievu vecais jaunais gads. Nokļūstu pasākumā, kur šis notikums tiek atzīmēts/ sagaidīts ar visiem atbilstošiem rituāliem – veiksmes tīšana nākamajam gadam, rotaļas, dejas utt. Būtu vēl rituāls ar bungām un masku gatavošana, ja ne apkārtējo kaimiņu – indusu – sūdzības. Mūziku pat varot atstāt, viņus biedē smiekli un izsaucieni, jo rada asociācijas ar agresiju.

Visu pasākumu vada nereāli skaista un stalta krievu sieviete ar gaišu, mega garu bizi un balsi kā … nezinu kam, domāts, ka smuki. Nu, salīdzinājumam-  balss kā Kandinska glezna, tikai audio formātā. Tāda Vasiļisa Prekrasnaja, tikai drusku vecāka kā pasaku ekranizācijās. Un meita viņai – gadus 18 gadus veca, arī skaista pri skaista, ar divām melnām garām bizēm – kā no multenes par Aļinkij Cvetoček.

Kad pēc pasākuma ar ziedu vainadziņu galvā, rokās vicinot savu veiksmes tīmekli, garajiem svārkiem plīvojot vējā, graciozi slāju gar pludmales kafejnīcām uz nākamo pasākumu, man šķiet, ka vārdu “beautiful” sev apkārt dzirdu vēl biežāk nekā parasti. Un pat nepievēršu uzmanību, ka tam kā parasti seko aicinājums aplūkot kādu beigtu zivi vakariņām.

Jā, par zivīm. Uz vakarpusi tiek pludmalē novākti visi ļežaki (latviski tas būtu gulšņi?), to vietā izvietojot galdiņus. Pie katras kafejnīcas izvietotas paplātes ar svaigu šīs dienas jūras velšu piedāvājumu – garneles, king fish, haizivis, tuncis utt. Tad nu var izvēlēties sev tīkamāko, ko uz vietas arī uzreiz uzgrillēs. Ejot garām, Džonis vienai no zivīm reiz pajautāja: “How are you, fish?”. Uz ko blakus stāvošais indietis pasmaidīja un teica: “Sleeping”. Attiecīgajā kontekstā, intonācijā un manā garastāvoklī man tas salikās asprātīgākais joks ever.

14.01.2011.

Šobrīd prom uz mājām dodas Sāčits – indietis no Keralas, kurš bija apmeties vienā no blakus istabām. Pirms prombraukšanas vēlreiz aprunājamies par mūsu kultūras atšķirībām. Drošības pēc gan viņš pajautā, vai man arī vecāki izvēlēšoties līgavaini (viņam ir 27. Kad apritēs 30 vai 31, vecāki viņam piemeklēs dzīves draudzeni – labu labo, ņemot vērā arī horoskopu saderības utt.). Kad vēlāk šo stāstu mammai, viņa smejas, un liekas, ka šī doma viņai patiktu.

15.01.2011.

10:27

Pamostos. Osītis (Latvijā ir 07:00 no rīta) ir atsūtījis īsziņu “Uz Coco”. Tātad Rīgā ballite turpinās. Paliek tā labi ap sirdi. Pie atvērtā loga tajā pašā brīdī nosmaržo pēc zāles. Pasmaidu. Dzīve ir brīnišķīga!

 16.01.2011.

Ir svētdiena. Atšķirība tikai tā, ka pludmalē parādās vairāk indiešu – ģimenes ar bērniem (dienas vidū, kad cepina nevāji, sievietes staigā pilnā ekipējumā), kā arī bariņi ar džekiem,. kuri nesteidzīgi slāj gar krastu. Iējot mežā (nu, nezinu, kā lai citādāk nosauc vietu, kur beidzas smiltis un sākas retu palmu lauks), ieraugu puišu kompāniju, kuri, pieslēguši maģi ar kkādu gadus 10 – 15 vecu popmūziku… un dejo. Kāds vēl parāda priekšā soļus, pārējie atkārto, pēc dziesmas visi aplaudē. Vizualizēju sarunu no rīta – brokastis indiešu ģimenē. Māte jautā – Ko tu šodien darīsi, Krišniņ? – Ai, neko. Aizbrauksim ar džekiem pie jūras padejot.

Arambolā, kur kontingents dalās iedeguma un lētu lupatu/ šmigas meklētājos ar kko līdzīgu hipiju dzīvesstila piekopējiem (un jei bogu, es šobrīd jūtos viena no viņiem), ieraudzīt Indijas kultūras atšķirības var tikai sīkumos. Piemēram, ja es kkur eju ar puišiem, mani apkalpo pēdējo, vīriešu savstarpējās draudzības un pieķerašanās izpausmes Latvijā noteiktu tiktu pārprastas (sadošanās rokās, apskāvieni un samīļošana te nebūt nav sieviešu draudzības priekšrocība), kad indieši saka “jā”, viņi noraidoši purina galvu, ja nezina atbildi, vai arī viekārši nesaprot jautājumu, viņi smaida un saka “jā” (protams, purinot galvu) utt.

Vakarā izspēlējam Uno dižspēli uz naudu. Es esmu zaudējusi jau 272 rūpijas. Nekas, gan jau rīt atspēlēšos.

17.01.2011.

Kā tad. Mans zaudējums Uno šobrīd ir jau 1600 rūpijas. (Un kurš vienā brīdī izdomāja tos jo****os noteikumus, ka spēle, kurā kāds uzvar, nepaceļot nevienu kārti no kavas, ir “tūkstošnieks”?). Apsveru domu nākamajā naktī emigrēt no pilsētas. Protams, klusām, protams, kamēr visi guļ (atvadas man nekad nav īsti padevušās).

18. un 19.01.2011.

Peļevina “Čapajevs un Tukšums”. Labākā ever iedomājamā grāmata šajā ceļojumā.

Pat mana mīļākā anekdote (Petka un Čapajevs lido kara lidmašīnā. Čapajevs saka Petjkam – Pribori! Petjka – Trissta! – Što trissta? – A što pribori?) šeit ir ieguvusi jaunu dimensiju.

20.01.2011.

Aizbraucam izvēdināt galvu (vakar atbrauca Lāsma ar Captain Morgan) uz Kerimas pludmali. Vīriņš kafejnīcā stāsta par pāri upei esošo fortu, kur tagad ierīkota viesnīca (pirms nedēļas tur bijām, biju gatava apmesties uz dzīvi turienes tualetē, kas ir lielāka par manu istabu). Šie prasot 7000 rūpijas par nakti un iemītnieki braucot uz šo vienkāršo kafejnīciņu dzert alu, jo fortā esot traki dārgi (250 rūpijas jeb ~3Ls). Nobrīnāmies par cilvēkiem, kuri izdomājuši dzīvot viesnīcā pa 7000 rūpijām un kasās par alus cenu. Jā, un viesnīca sevi pozicionējot kā pieczvaigžņu hotelis. Bet tur tak ne baseina, ne dārza – nicīgi nosaka vīriņš. Pašam tualete atgādina dokumentālo filmu par Černobiļu. Bet, ziniet, tas vairs netraucē! Kafejnīca mums patīk, varbūt būs kādu dienu jāatbrauc vakariņās.

Šorīt, tīrot zobus, netīšām padzēros krāna ūdeni, arī dušā esmu sākusi atkal dziedāt. Tātad jūtos kā mājās. Šorīt dušā, piemēram, izpildīju “Ņe pei vina, Gertruda, pjanstvo ņe krasjit dam” (vakar tātad tā Lasma atbrauca ar CM), un pirmo reizi man pieleca teksts “i ježļi poimjoš, što Sansara Nirvana, to vsjaka pečaļ proidjot.” BG gan laikam to bija domājis citādāk, kā es izpratu, bet nu varbūt kādreiz būs iespēja pajautāt.

Mums katram piemājas kafejnīcā nu jau ir iedotas iesaukas. Es esmu Muti – apaļīgā! Sākumā nodomāju, ka puiši tikko ir atvadījušies no savām dzeramnaudām, bet iekšējais miers un necepšanās ņēma virsroku. Tagad pat atsaucos.

Es nepazīstu džeku, kuram ir lācz.lv, bet būs viņam jāatved kāds lakatiņš par viņa latviešu translita konvertatoru.

 21.01.2011.

Mans jaunais atklājums un līdz ar to arī izteiciens šobrīd ir “Jāparunā ar savu ego!”. Tiklīdz sajūtu, ka kkas nepatīk, ka sajūtos aizvainota vai niķīga, mazliet aprunājos ar sevi, lai noskaidrotu iemeslu. Zin, kkā palīdz. Jo patiesībā nav jau par ko apvainoties un niķoties. Viss ir galvā.

Esmu tikusi tik tālu, ka uz mani jau brīvi var izmēģināt textus “A nuka no virtuves atnes šķīvi” vai “No taviem matiem sanāktu labi ja 5 dredi”. Tad es pasaku, ka man vajadzīga minūte, lai aprunātos ar savu ego (mēs šeit vispār ļoti respektējam viens otra iekšējo pasauli), un viss ir čikiniekā. Atkal esmu iekšēja miera un labsajūtas pārņemta.

Jautājums – cik ilgs laiks paies, kad uzsprāgšu gaisā, izbraucot no Arambolas “Peace, Love, Harmony”. Pieļauju, ka salūzīšu, jau kāpjot autobusā.

 22.01.2011.

Pusi dienas var pavadīt, braucot uz citu pilsētu pēc svaigajām sulām (tās gan var dabūt dajebkurā kafejnīcā), kuras var arī nedabūt (mans pasūtījums kaut kur noklīda), atbraukt atpakaļ un justies pilnīgā mierā par sakarigi pavadītu laiku. Un es to domāju bez ironijas.

Ceru, Jūs saprotat, ka man fiziski neatliek laika garākiem postiem – I’m So Damn Busy!

Vienīgais, ko es tiešām nesaprotu, un nu jau kļūst arī grūti atcerēties – pa kuru laiku es Latvijā strādāju?

23.01.2011.

Arambolas lielākajā baznīcā šodien lieli svētki. No rīta ejam uz mesi (neatceros, kad es to jelkad būtu darījusi Latvijā). Mums gan laikam tas ir vairāk kā Indijas kristiešu modes parāde ar mūziku pa vidu (un baznīcas dziesmas viņiem dzīvespriecīgas, praktiski visām tāds valsīša ritms, aizietu arī Zaļumballēs). Pilns ar krāšņi jo krāšņi tērptām sievietēm (kristiešu meitenes, starp citu, valkā arī īsas kleitiņas), vēl krāšņāk tērptiem bērniem un vīriem uzvalkos (dažiem pat ar zelta izšuvumiem). Savas kājas iešļūcenēs cenšos paslēpt zem svārkiem. Mazie puikas gan laikam vienādi visās pasaules malās. Savos mazajos uzvalciņos jūtos iegrožoti, nezina, ko darīt ar savu enerģiju, cenšas bakstīties un viens otram iespert. Kad tas viss neiet cauri (indiešu mātes jau arī īpaši neatšķiras no latviešu), šie ar visu savu būtību izstaro ciešanas (Par ko man tas viss?) un gaidas, kad beidzot tas viss beigsies.

Pēc meses esam uzaicināti ciemos uz svētku pusdienām pie vietējās ģimenes (uzaicināja puisis, no kura mūsējie īrē motorollerus). Lāsmas maltīte ir konkrēti augļu salāti, jo pusdienās dominē gaļa – vista, cūka un liellops. Tas kārtējo reizi pierāda, cik ārkārtīgi dažāda ir Indija un tās iedzīvotāji pat viena reģiona ietvaros. Piemēram, Šiva – puisis (viņš ir hinduists), kurš blakus frizē un dzen bārdas-, stāstīja, ka pirms gada viņa salonā (nu, salons ir 1,5 x 2m telpa) ienākusi meitene, kura tobrīd ēdusi liellopu gaļu. Blakus svētbildēm!!!! Viņš tad, lūk, visu nākamo dienu mazgājis, dezinficējis un vēdinājis telpu. Stāstot, var just, ka vēl joprojām jūtas par to vainīgs.

Tā kā paša saimnieka nav mājās, namatēva funkcijas tobrīd uzņēmies viņa brālis – kristiešu priesteris no blakus pilsētas. Sarunas, loģiski, ievirzās reliģiskā gultnē – par izglītību, svētkiem, baznīcas struktūru Indijā utt. Beigās, aizskarot jautājumu par pārējām reliģijām, noskaidrojam, ka Goa visi – kristieši, hinduisti, musulmaņi, budisti u.c. – sadzīvo ļoti mierīgi un draudzīgi – nedemolē un neapsaukājās. Ko gan nevar teikt par visu Indiju.

24. un 25.01.2011.

Man tātad pielikti dredi (jā, jā, un es arī mēģinu meditēt, eju uz dejošanu, pāris reizes esmu bijusi uz vokālo tantru, ja varētu no rītiem piecelties, ietu arī uz aktīvo rīta meditāciju (mani gan tur visvairāk interesē, ka visi pēc tam iet pa pliko peldēties) vai Kundalini jogu, vai vēl kaut ko, kā nosaukumu es nevaru ne izrunāt, ne atcerēties. Lūdzu, esmu atvērta ironijai!).

Kas kļūst interesanti, izejot cauri Šopinga ielai (tā te saucās Glastonbery Rd), jo… tirgotāju džeki peilē katru grāmgājēju, mēģinot saprast, ko konkrēti viņam varētu notirgot. Attiecīgi, ja man iepriekš mēģināja iesmērēt vēl vienus svārkus, platbikses (nu, tās, ko šeit sauc par alibabām, un kurās es vēsi varētu ievietot vēl divas savas pakaļas) vai lakatiņu (puišiem attiecīgi nepārtraukti tiek stūrētī šorti vai krekliņi, jo, kā Jānis izteicāas, “tātad šito pērk”), tad tagad man piedāvā “to repair your dred locks”! Ble, kāds “repair”? -man viņi ir divas dienas. Tjipa medusmēnesī kādam piedāvāt laulību konsultanta pakalpojumus.

Tagad gaidu, kad man visur sāks piedāvāt zāli un Boba Mārlija diskus!

 26.01.2011.

Šodienas notikums – Prem Joshua koncerts pavisam netālu. Es laikam esmu vienīgā, kura par viņa eksistenci neko nav zinājusi, jo visa Arambola dīdās jau no rīta. Protams, pievienojos pārējiem, vairāk gan tīri tā – izbraukuma dēļ.

Koncerts ģeniāls – sītara, kopā ar vokālu un bītu (nu, es šobrīd patiesībā diezgan vulgarizēju). I pameditēt, i padejot. Pēdējais gabals “Shiva Moon” (patiesībā, tāds riktīgs klubinieks) norauj jumtu – visi ceļas kājās, dejo, ārdās. Pa vidu viens džeks iekrīt akā (akā ūdens tieši tik, lai šis nenosistos) un, neko, normāli. Nav laikam pirmā reize.

Mājupceļā nopērkam kūkas par godu Indijas Republikas dienai. Šamanieti atrast neizdodas.

27.01.2011.

Open Stage vakars

Brillīte poētese šovakar nevis lasa dzeju (man gan apgalvo, ka vienā vakarā viņas dzejas priekšnesums esot bijis izcils), bet dzied “Hotel California”. “Eagles” šo “aranžējumu” dzirdot, būtu izbrīnīti. Bet šajā vietā, laikā un noskaņojumā – aiziet! Kas zina, vēl nedēļa, un rausīšos, ka es arī uz skatuves ar, piemēram “Dzelzsgriezēju” vai, ja vēlēšos būt tuvāka apkārtējai publikai, kko no Boba Dilana repertuāra. Jo skaidrs – vārdu un melodijas nezināšana nav un nevar būt šķērslis.

Kad uz skatuves kāpj vecs večuks ar akordeoniņu, zāle burtiski uzsprāgst (pieļauju gan, ka man tā likās, jo blakus auroja Ģirts, kurš ir šī kunga fans nr.1). Skanot hita gabalam “Live Life” (pamatdoma, ka jābeidz pļāpāt un jāsāk dzīvot) visi maurojam līdzi, dauzot ritmu pret ceļiem. Kārtējo reizi šeit pierādās, ka vecie krabji ar savu pārliecību, tiešumu un nesamākslotību prot savākt publikas uzmanību, mīlestību un ovācijas simtreiz ātrāk un vieglāk nekā sabijušies, bālgani zēni ar sazubrītām balādēm.

Ļoti niez galva!

 28.01.2011.

Jūtos kā Darela grāmatā. Zvēri, zvēri, zvēri…

No rīta dušā izdzirdu kkādu skaņu istabā. Džerarda Batlera (īsti nezinu, kāpēc iedomājos par viņu, droši vien tikai tāpēc, ka viņš baigi smuks), kurš nejauši ienācis paprasīt pulksteņa laiku, sāli, ceļu uz pludmali vai da vienalga ko citu, vietā tas diemžēl izrādās tikai suns, kas ošņājas pa galdu. Padzenu šo ar slapju dvieli (ko, visticamāk nebūtu darījusi Batlera gadījumā).

Lāsmu vienā diendusā iztraucējusi skaņa, kādam rakājoties pa viņas mantām. Protams, vāvere. Šodien viņa (Lāsma nevis vāvere) uz terases galda neapdomīgi atstājusi arbūzu ar tajā ieliktu nazi. Atgriežoties mājās, atradusi arbūzu, mazu, netīru kājeļu izbradātu, sēkliņas pārgrauztas un čaumalas izmētātas pa malu malām. Nazis pazudis. Nospriežam, ka nu jau vāvere ir arī bruņota.

Uz mājām šobrīd cenšamies atgriezties vismaz pa pāriem. Bail.

29.01.2011.

Šodien uz Latviju aizdevās puiši. Dienas vidū, ierodoties mājās un ieraugot viņu tukšās istabas, pārņem kkas līdzīgs skumjām. Kas šeit liekas pat mazliet dīvaini, jo, piemēram, no Latvijas man šobrīd pietrūkst tikai konkrēti… doktordesa. Ar Lāsmu nolemjam sērošanai veltīt nākamo dienu un tad aizmirst, ka viņi te vispār bijuši. Vēlāk izrādās, ka plāns jeb prognoze bija ļoti precīza.

Pie atvadu brokastīm puiši piemājas kafejnīcas džekiem atdāvina savu volejbola bumbu, par ko šie ļoti aizkustināti. Pati neredzēju, bet man stāstīja, ka daži arī esot raudājuši. Lai gan Džonis man tieši tāpat pirms pāris nedēļām iestāstīja, ka rokas bagāžā paņēmis no Latvijas līdz uzvalku. Nu, tā, katram gadījumam, ja nu uzaicina uz kāzām vai kādu citu balli. Padlu sapratu tikai brīdī, kad viņš savu stāstu sāka apaudzēt ar šampanieša glāzēm.

Vakarā iepazīstos ar holandieti, kurš nesmēķē zāli, tikai esot Indijā, jo “vajag taču mazliet atpūsties”.

 30.01.2011.

Brauciens uz Mopusu, lielāko blakus esošo pilsētu. Jau no paša rīta tur karstums spiež pret asfaltu. Vēja nekāda, visa tirgus apkārtne kā miskaste (tas gan laikam pēc Indijas mērogiem vēl nav nekas). Ir svētdiena, lielākā daļa no veikaliem un kafejnīcām ir slēgtas, kas nozīmē, ka trīs stundu laikā tur ieraugu vēl tikai trīs ārzemniekus. Un attiecīgi nav brīnums par puišiem, kas garās rindās sasēduši uz asfalta un blenž uz mums bez jelkādām ceremonijām. Laikam tātad šajā dienā nav iznācis aizlaist līdz pludmalei un tieši tādā pašā manierē aplūkot to pašu preci, tikai stipri plikāku.

Toties vienīgajā atrastajā atvērtajā kafejnīcā cenas divreiz lētākas kā mūsu rajonā. Viss, kā jau jebukurā vietā šeit, ir ļoti garšīgs un brokastu noslēgumā izdzeram arī tasi karstas, anormāli saldas tējas ar pienu, kas tiek pasniegta krūzītēs, kas izskatās kā paņemtas no mazas meitenītes lelļu servīzes. Ļoti, ļoti netīrīgas mazas meitenītes. (Par saviem novērojumiem indiešu extra tīrības un extra netīrības jautājumos gan jau ka ziņošos kādā no nākamajām dienām.)

Ceļā uz Mopusu ir izgāztuves lauks, kurā dzīvo arī cilvēki. Tieši atkritumos. Tie pašas plēves jumti, kartona un un skārda gabalu kolāžas, kas redzēti jau iepriekš, bet tomēr tas šķiet… kkā necilvēcīgi laikam. No manas eiropietes perspektīvas, protams, tikai. Atpakaļceļā piestājam nobildēt, bet kkāds iekšējais diskomforts ņem virsroku, un kadrā iekļauju tikai pāris govis, kas tur ietur maltīti.

 31.01.2011.

Deju festivāla noslēguma koncerts. Aplaudēt nedrīkst, tikai tirināt rokas (te vispār diezgan izteikta klusuma politika, lai gan šāda veida aplausiem varētu būt arī cita nozīme. Arī, kad dienas laikā slēgtā telpā notika vokālās tantras sesija, apkārtnes indusi draudēja ar policiju).

Konceptuālā māksla mijas ar ekspresīvām pašizpausmēm, plus vēl gabali, kas tapuši, “ieklausoties sevī un okeāna šalkoņā”. Visskaļākās ovācijas izpelnās brīdis, kad ēnu dejas laikā gar dejotājas kājām lietišķi aizbrien suņa siluets. Suns aktīvu dalību ņem vēl pāris dejas priekšnesumos un jāatzīst, ka kādam tas varbūt traucēja, bet citam izglāba visu horeogrāfiju. Noslēdzas viss ar tradicionālo OM. Jā, es arī dūcu līdz.

Mums blakus ievākusies četru cilvēku kompānija – divi briti, austrālis un amerikāniete. Kad viņi savā starpā sarunājas, man grūti koncentrēties, jo izklausās pēc savstarpējas sariešanās. Bet tā jau draudzīgi. Vienam no britiem – tetovētam, hiperkatīvam puikam ap četrdesmit, uz pieres rakstīts, ka ieradies izmīlēt visu Arambolu, ko vēlāk sarunā viņš arī nenoliedz. (Iespējams tā britiem vēl tāda veca sāpe Indijas sakarā.) Nu, ko – centīšos netrāpīties ceļā!

Jā, un šis blogs NAV par Indiju. Es šobrīd dzīvoju Leiputrijā.

 

 

3 thoughts on “Indija. Goa dienasgrāmata jeb nekā nedarīšanas piezīmes. 1.daļa. 03 – 31.01.2011.

  1. Šis sāk izskatīties pēc Sandijas janvāra bloga… 🙂 Februāris laikam tiek baudīts ar pilnu krūti, kas priecē! 😉

  2. Mīļā doktordesa, precīzu savu atgriešanās laiku pateikt nevaru, negribu dot veltas cerības un solījumus. Tu tikai gaidi un zini, ka neesmu tevi aizmirsusi.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s