Home

Ceļš uz Hampi (izbraucu uz pāris dienām).

Īsumā – autobuss, uz kuru man nopirkta biļete, neatnāca. Mani un vēl divus bēdubrāļus – itāliešu pāri Andrea un Frančesku- ielādē citas kompānijas busā. Pirkto guļvietu vietā mums tiek iedalīti krēsli, kas 12 stundu garo braucienu nevērš par medusmaizi tiem, kuri garāki par metru sešdesmit. Es savas kājeles kkā ievīstu (priekšējie sēdekļi noliekti tik zemu, ka pat es nevaru tās ne saliekt ne iztaisnot), aizmugurē sēdošajam itāliešu puisim klājas grūtāk – pirmās pāris stundas no aizmugures atskan nepārtrauktas lamas itāliski (atpazīstu pēc paceltā balss toņa un jo bieži lietotā vārda “mierda”.) Draudzene cenšas šo mierināt – Amore, amore, bla bla bla… Vienā brīdī lamas pārtrūkst, toties zāles smarža no aizmugures tā arī laikam nepazūd.

Ā, un, protams, lekšana braucošā autobusā, busu maiņa pa ceļam, ne vienam to neizskaidrojot, bagāžas nodeva arī no tiem, kam līdzi tikai zobubirste utt. – klasika laikam jau.

Ārzemnieki ik pa brīdim tikai sasmaidās ar tekstu “Incredible India”.

9tais

Hampi. Šī vieta ir NEAPRAKSTĀMA (tāpēc arī neaprakstīšu). Notiekti bus mans Must See.

Izkāpjot no autobusa, mazliet apjūku. Ir jau ierasts, ka transporta pieturas te ir venkārši vietas ceļmalā, bez jelkādām norādnēm (nu, tjipa – visi taču tāpat zina, ka te ir pietura) vai arī tās norādnes vienkārši ir man neredzamas. Bet te mēs tiekam izmesti lielā, tukšā, tempļu ieskautā laukumā. (Prātā nāk kāda sērija no Indiana Jones). Pārdesmit metrus no mums stāv sastingusi rinda ar rikšām un to vadītājiem. Stāv un nekustās – kā gaidot signālu mums uzbrukt. Tā arī notiek – pēc minūtes, man netveramas zīmes mudināti, viņi metās mums virsū – skriešus, kliegdami, katrs meklējot, viņaprāt, vieglāko upuri. Ar mani viss skaidrs – esmu noskatīta jau krustojumā minūtes 15 atpakaļ, kad viens puisietis ieliecās pa logu autobusā, kliegdams: “Madam, I will be your riksha driver! See you in Hampi!”. Es arī nepretojos, negribās kļūt par kārtējo strīdu objektu vietējo starpā par tēmu, “kuram tiks šis jaukais, baltais bankomāts”. Lūdzu mani aizvest pāri upei, kur, kā esmu dzirdējusi, ir lielākā daļa nakstmītņu. Džeks nez kāpēc īsti negrib vest – jaunais tilts vēl nav uzbūvēts, vecais sagrauts (ooo, šis ir tik tipiski), katru dienu jāceļas pāri ar laivu, viss krutākais šajā pusē utt. Kad nereaģēju, šis izspēlē trupi – “Redziet, tajā pusē tusē izraēļi. Saprotiet, izraēļi!”. Nesaprotu, vai šis mēģina spēlēt uz kkādas antisemitiskas nots vai kā. Tad pielec. “Saprotiet viņi taču tur dzer alu un pīpē!” (Arī Arambolā vietējie stāstīja, ka no Krievijas braucot dzert, bet no Izraēlas pīpēt.Turklāt Hampi ir sausais likums, plus nekur nav gaļas un prakstiski arī zivis nē). Vāji cenšoties slēpt savu sajūsmu, nopūšos un lūdzu tomēr mani vest uz šo nešķīstības perēkli. Upmalā ieraugot rindas uz laivu un noskaidrojot faktu, ka tā kursē tikai līdz 18.30 vakarā, tomēr pārdomāju, domās atvados no vētrainajām izraēļu ballītēm (mīkstā, ne?) un izvēlos istabu centrā, pie paša centrālā Main Tower (lai gan, šajā vietā nebūtu iespējams atrast stūrīti, kur sunim apgulties, kas nebūtu divu soļu attālumā no kāda 600 gadus veca ūbernozīmīga kultūrvēstures objekta).

Pēc dušas jūtos ar sevi jau ellīgi apmierināta un, pašapzinīgi trallinot kko par tēmu, “cik gan es esmu kruta – viena pati iekāpt autobusā, no tā arī izkāpt, un vēl neaizmirst pasi”, dodos brokastīs. Labākajās Indijas tradīcijās šajā brīdī iekāpju sūdu čupā. Tas ir TIK tipiski, ka izjūtu pat vieglu sajūsmu, kas mazliet gan noplok, mazgājot kurpi.

Tālāk, mans mīļais lasītāj (klau, kurš autors lietoja šo uzrunu? Bija vairāki, ne?), nenogurdināšu tevi ar savas dienas atstāstu, vienīgi piebildīšu, ka tādā koncentrācijā un intensitātē tik jaudīgu “programmu” neatceros baudījusi. Ja velk paralēles ar Ermitāžas apskati, kad piektajā stundā kļūst mazliet vienalga, vai acu priekšā ir Matiss vai Rembrants, arī šeit vienā brīdī vairs nefiltrēju, kādā Šivas, Višnas vai Krišnas templī atrodos, kurš bija kura inkarnācija, kurā dinastijā šis buvēts un, vai tas ir ziloņu stallis vai valdnieces pirts telpa. Velkot kājas pa smiltīm no vienas akmeņu kaudzes pie otras (a nosačkot neļauj arī rikšas braucējs, kurš apzinīgi pilda savu uzdevumu parādīt man VISU, ko tas neiejūtīgais mazais monstrs arī dara. Uz manu vārgo mēģinājumu “Nu, šis tempļu komplekss man tuvu mājām, atnākšu rīt ar kājām!” šis reaģē ar izbrīnītu acu skatienu un tekstu: “Bet, madam, Jums taču rīt vēl Hanumana templī jākāpji…”), ar mazliet ļaunu prieku domāju par “bildīšu vakaru”, ko pēc brauciena uzrīkošu vecākiem (viņi piekodināja bildēt DAUDZ), jo kur vairs nevelk līdzi smadzene, vismaz roka cilā fotoaparātu.

 

2 thoughts on “Indija. Hampi. 08. un 09.02.2011.

  1. Bija tāda filma "Pludmale", par kādu mītisku "pludmali", uz kuras devās viens jauks cilvēks, ceļā sastapdamus divus francūžus, pāri, kuru vārdi, ja atmiņa neviļ, bija Andrea un Frančeska… 🙂

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

w

Connecting to %s