Home

indija_FIN

21.02.2011.

Vakar bija mūsu deju koncerts – indiešu klasiskā deja Odissi. Satērpāmies pa indisko, aplikām visas sapirktās rotas, sakrāsojāmies (vismaz līnijās, manas acis pirmo reizi sastapās ar manām uzacīm, padarot mani līdzīgu mīlīgam indiskam češīras kaķim). Koncerta sākumu daļai lūgto viesu bijām pateikuši 19.00, daļai 19.30. Tāpēc, atbilstoši indiešu tradīcijai, nospļāvāmies un sākām ap 20.00. (Iedomājos, ja es ar šādu attieksmi rīkotu pasākumus Latvijā).
Par savu sniegumu varu teikt īsi – uz tualeti man sāka gribēties jau kādu brītiņu pirms uzstāšanās, īsti nesapratu, kāpēc nepaģību pirmajā uznācienā, jo tālu no tā nebija, neko baisi nesajaucu, par pārējo nezinu un neatceros, jo, paldies Dievam, bija tik tumšs, lai nofilmētais materiāls automātiski kļūtu par māksliniecisku ēnu spēli (un mans siluets jei Bogu izskatās tur pat tīri ok) nevis uz mūžiem dokumentētu pierādījumu nepietiekami zemam iesēdienam, nepaceltiem elkoņiem vai pārbiedētam, skatītāju žēlastību lūdzošam acu skatienam. Un, pretēji gaidītajam, mani no uztraukuma nepaglāba pat tas, ka es jau pat 12 gadu vecumā brīvi kāpu uz skatuves, lai vārniņas kostīmā biedētu trušus Annas ielas pagrabā. A blakus Līga, kura šķiet ir dzimusi Odissi krekliņā, jo viņai viss sanāk un pielec momentāni (sākumā man mēģinājumos nācās aprunāties ar savu ego, jo sāku pret viņu izjust ko līdzīgu pamatskolas skolēnu sašutuma pilnajām sajūtām pret zubrilu-teicamnieku, kurš vienkārši nezin kāpēc saprot to debilo matemātikas uzdevumu, ko tu ar saviem čomiem, svīzdams, nevari atrisināt). Tad Sanita, kura izskatās cēli, pat neuzkāpjot uz skatuves. (Viņu man liekas varētu ietērpt cukura pakā un palūgt nodejot čičotku, un pat tad viņa visu izdarītu skaisti, ne uz mirkli nekļūdama muļķīga). Un, protams, Madīna, kura kā jau profesionāle (kas gan, protams, ir tikai maza daļa no viņas personības) ir visās izpausmēs izcila, izcila, izcila…
Bet nu, būs arī bildes, no kurām dažas, kurās es izskatos mazāk iesvīdusi un pārbijusies, tad arī apsolos nodot savu draugu publiskajai ironijas asinspirtij.
Rīt daļa no kompānijas dodas atpakaļ uz Latviju. Arī es pēc pāris dienām aunu kājas, lai dotos uz Indijas Dienvidiem un tālāk gar piekrasti. Principā var uzskatīt, ka šajā brīdī mans ceļojums tikai sākas. Novēliet veiksmi :)!

 

22.01.2011.

Šodien uz mājām aizdevās Sanita, Viktors un Līga. Šoreiz man pat nav skumji, drīzāk ir vienkārši žēl, ka viņiem nav iespēja te pabūt ilgāk, ko, manuprāt, te vēlas gandrīz katrs prombraucējs. Lāsma, kurai, arī šodien bija jādodas ceļā uz Latvijas ziemu, dziļi ieelpoja (protams, ar muti)… un nekur neaizbrauca. Paliks Goa. Jo šī vieta patiesi iesūc sevī – jaudīgi un katru citādāk. Un poverī – lai arī to dēvē par krievu sādžu (nu, nevar noliegt, ka savā ziņā tā arī ir. Vietējie te runā labākā krievu valodā kā piecpadsmitgadnieki Latvijā. Autobusā no Hampi, džeks, kurš pārdeva spilventiņus, bija pat samācīts teikt “Kupi podušku, eta kak podruška”. Attiecīgi šīs valsts pārstāvjiem īpaši pat nevajag iespringt, mudījot kko angliski. Nemaz nerunājot par krievu salātiem, kas atrodami gandrīz katrā ēdienkartē, uzrakstiem krievu valodā utt.), šī tomēr ir vieta, kas vienkopus pulcē arī ļoti daudz cilvēku no visas pasaules, kuri meklē sevi, jēgu, pasauli sevī, jēgu sevī un pasaulē, sevi pasaulē un tā tālāk nebeidzamās variācijās. Vieta, kurā eksistē tikai šis mirklis, tikai tagadne. Nekādu skumju, nostaļģijas, ilgošanās… Tā vismaz ir man.

Vienīgi – visā šajā Leiputrijā ir kkā grūti ieraudzīt vietējos. Un saprast, kā ir viņiem. Bet nu par dažiem, ko satiktu, un kuri man visspilgtāk palikuši atmiņā, mazliet vairāk nākamajā ierakstā.

Indieši satraucās par to, ka Goa kļūst par seksa un narkotiku tūrisma izgāztuvi un jāatzīst, ka viņu bažas nav bez pamata. (Sekss gan šeit vairāk jāuztver kā tūristu pārliekā atkailināšanās, kas indiešiem nav pieņemama, un intimitātes publiska izrādīšana, jo par prostitūciju te īsti nav runa). Mani sajūsmināja vietējās avīzes raksts par to, ka Goa policija (!) pieprasījusi tiesības noskatīties mākslas filmu, kas tikko uzņemta par Goa, pirms tā tiek parādīta publikai. Viņi bažījas, ka tur šis štats tikšot attēlots sliktā gaismā, attiecīgi parādot tajā seksu un narkotikas, kas varot kaitēt Goa labajam tūrisma tēlam. Pirmkārt kādam, pie velna, labajam tēlam? (interesanti -kāds patiešām brauc uz Goa tempļus skatīties?) Otrkārt – runa ir par sliktu vai par nepatiesu attēlojumu? Treškārt – policija un narkotikas te ir īpaša tēma. Vietējie stāsta par policijas reidiem, kas ik pa laikam notiekot viesu namos. Tā būtībā ir vienkārši rūpiju iekasēšana no tūristiem. Šie ik pa laikam aizslāj cauri džungļiem arī pie Babas un, ja tur, ak, kāda laime – gadās noķert kādu appīpētu tūristu (un tādus tur var grēdās kraut), tad gan pārsimt rūpijas no galviņas garantētas (piedraudot ar cietuma kameru, var dabūt arī krietni vairāk), gan arī hašišu var konfiscēt (ko vēlāk pilnīgi noteikti likvidē, sadedzinot). Bija jau iepriekš dzirdēts, lasīts, ka Goa ir iespējams policijas vidū korumpētākais štats. Ņemot vērā, uz vietas redzēto, dzirdēto un avīzēs lasīto (gandrīz katru dienu ir ziņas par policijas patvaļas gadījumiem, spēka pielietošanu, korupcijas skandāliņiem utt.), man nav īpašu ilūziju par šo tēmu. Šī nu reiz ir vieta, kur var zāli pīpēt pie policijas iecirkņiem un braukt dzēris pie stūres. Galvenais sagatavot mazu pabalstu policista kunga ģimenes atbalstam. Ceru, ka pārspīlēju.

 

Bet, nu šobrīd esmu gatava lēkāt aiz prieka, jo ir apstiprināts mans pieprasījums pēc biļetes ekspress vilciena biļešu izpārdošanā uz Koči (vakar biļešu nebija, šorīt parādījās, un vietējā kantorī man tās izķēra. Sistēmu tā arī īsti nesapratu). Tātad ceturtdien dodos uz Keralu. 914kilmetri… un 16 stundas vilcienā. Incredible 🙂

 

24.02.2011.

Pametot Goa…
Prombraukšanas dienā tomēr noīrēju motorolleri, lai uz atvadām ļautos lielceļa brīvības sajūtai. Ceļā no Mordžimas uz Arambolu, protams, kā nu bez tā, gandrīz izraisu avārijas situāciju (braucot augšā kalnā nerubīju normāli pagriezties), bet tāpat lepnums par sevi ir. Un dziļas pateicības jūtas pret Asti, kurš man vispar iemācija to verķi pieslēgt, pagriezt utt. Un doma, kāpēc, kāpēc, kāpēc, es to neizdarīju ātrāk. Lai gan, ņemot vērā rolleru kitienu un paklupienu skaitu, kas divu mēnešu laikā manīts, varbūt arī labi, ka tā.
Tad izlasu pēdējās lappuses no G.G.Markesa “Simts vientulības gadiem” un esmu gatava ceļam.
Stacija. Vilciens, protams, kavējas. Viena indiete man uzsmaida un sabīda savas un dēla somas, lai atbrīvotu vietu, kur man apsēsties. Tieku cienāta ar vīnogām, un jautājumiem par savu valsti, galamērķi, un neizbēgami par savu precību stāvokli. Šķiramies jau kā draudzenes.
Nākot no tualetes, mani aiz rokas parausta čalis formastērpā un norāda, ka jāpieiet pie viena galda. Policists – es nodomāju, un prātā jau zibenīgi pārcilāju savu bagāžas saturu. Izrādās neesmu samaksājusi 2 rūpijas par tualetes apmeklējumu.
Pienāk divi bērniņi, kuri prasa naudu. Ar vecāko no abiem ar žestiem sarunājam, ka nopirkšu viņiem kaut ko ēdamu. Viņi ar rociņām man rāda uz čipšiem. Es iecērtos un nopērku sviestmaizes. Tikai vēlāk man iešaujas prātā jautājums – a es ko, tiešām uztraucos, vai šie bērni, kuri piecu, sešu gadu vecumā tiek sūtīti ubagot, saņems pilnvērtīgu, sabalansētu uzturu? Mazliet kaut kā liekulīgi. Čipši vismaz viņiem būtu sagādājuši lielāku prieku.
Īsi pirms mana novēlotā vilciena pienākšanas ar mani uzsāk sarunu puiši no Kašmiras, kuri dodas uz Mumbaju. Tieši esam iesākuši sarunu par slēpošanas iespējām Kašmirā, kad atskan paziņojums, ka mans vilciens tūlīt jau būs klāt, un, jā, starp citu, pienāks pie 2ās platformas. A 2ā patforma atrodas sliedēm otrā pusē. Tilts uz turieni patālu, un izskatās pēc piecu minūšu skrējiena vieglā riksī. Saprotu, ka man jāseko dažu vietējo piemēram un jāmetās pāri sliedēm, kas ir ~2m dziļā grāvī. Tūlīt jāpienāk vicienam arī pie 1ās platformas. Ielecu pie sliedēm, Kašmiras džeki padod man somu. Par laimi otrā pusē ir nevis betons, bet zemes uzbērums, kurā es, ar zobiem velkot augšā savu ubersmago mugursomu, apsolos pusi no tās satura rīt pat izmest pie velna vecāsmātes. Savu solījumu atkārtoju vilcienā, kad atkal bez kāda izpalīdzīga kunga palīdzības nespēju to uzdabūt savā guļamlāvā. Ā, un , protams, līdz vilciena atnākšanai un kustības uzsākšanai pagāja krietns laika sprīdis, kurā es būtu varējusi paspēt pārrāpot pari tiltam, pa vidu paņemot divas pīpauzes, un varbūt vēl aiztecēt līdz tuvākajai interneta kafejnīcai – nu, tīri tā, iemest acis “draugos”.
Tālāk sekoju plānam izēst visu vilcienu. Pēc vistas biriani un saldējuma notiesāšanas, šobrīd esmu sakrustojusi pirkstus, lai nākamajā pieturā tiktu piedāvāts atdzesēts baltvīns.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s