Home

Naktī sāka gāzt lietus. Mani pirmie nokrišņi divu mēnešu laikā. Blakus istabā dzīvojošais somu pāris bija paredzējis agri no rīta doties uz Varkalu. Vilciena biļetes nopirktas, taksis uz plkst.05:00 pasūtīts, viss čikiniekā. Izņemot to, ka taksis tā arī neatbrauca…, jo līst taču lietus.
Koči nu esmu izbaudījusi gandrīz visu no tradicionālās tūristu paketes, ieskaitot garšaugu plantācijas apmeklējumu, kurā bez kanēļa un bazilika paostīšanas var iegūt arī praktiski pielietojamas zināšanas, kādā veidā no konkrētiem augiem var sabrūvēt substances narkotiska efekta radīšanai, kā arī abortu un pašnāvības veikšanai.
Koči pierāda, ka sirpji un āmuri nav palikuši tikai krodziņa “Austrumu robeža” dekorācijās. Keralā tie ir katra sevi cienoša politiķa priekšvēlēšanu kampaņas plakāta sastāvdaļa. Komunisktisku ievirzi te jūt ne tikai plakātos, bet arī, piemēram, faktā, ka daudzas rūpniecības nozares te kontrolē valdība. Arī virves, ko no kokosriekstu šķiedrām mājas pagalmos vij Keralas sievietes, ir štata īpašums. Tas izsniedz uzparikti – pēc skata līdzīgu vērpjamā ratiņa mazliet modernizētam variantam – un pēc tam savāc gatavo produkciju.
Jā, un, protams, Keralas Katakali tradīcijas. Tā ir sena, īpaši šim reģionam raksturīga teātra, dejas forma, ar krāšņiem tērpiem un grimmu, kurā izmantotas tikai dabiskās krāsvielas. Prātā ataust vasarā lasītā grāmata “Mazo lietu Dievs”, kurā autore pavīpsnā par saīsināto, tūristu uztverei piemēroto Katakali versiju. Protams, oriģinālā 6-9 stundu garā priekšnesuma vietā mums tiek rādīts 1,5h garš fragments, pirms tam sniedzot ieskatu par šo mākslu, tajā izmantotajiem žestiem, grimmu utt. Un, ja godīgi, tad, lai gan priekšnesums mani sajūsmināja, apzinos, ka ilgāk par 1,5h man būtu grūti to izturēt. Vai tā ir nespēja koncentrēt uzmanību ilgāk par stundu uz kaut ko, kas nav bojeviks ar vecišķu Staloni galvenajā lomā… es nezinu.
Visu rītu izvairoties no rikšu uzlidojuma uz vienu tomēr uzķeros. Cilvēks vienkārši palūdz kopā ar viņu ieiet blakus esošajā veikalā, tādā veidā, pat neko nenopērkot, sarūpējot viņa budžetam 50 rūpijas. Un tad, kā krievi saka, “pašlo- pojehalo”. Viņš mani vizina pa apkārtni, es atlīdzībā par to vazājos pa ierādītajiem veikaliem, sajūsmā elšot un pūšot pie garšvielu stendiem, “lietpratīgi” pētot antīkas koka mēbeles (gandrīz, gandrīz jau tjipa “nopērku” koka bufeti par nieka 3400 dolāriem) un raujot mugurā naktskrekliem līdzīgus vietējo sieviešu apģērba gabalus, kas mani padarot līdzīgu karalienei (aizvakar šādā ietērpā ieraugot mājas saimnieci, padomāju, ka viņa tikko izrauta no gultas), un solos atgriezties kopā ar savu “girlfriend”, jo meitenei taču grūti kaut ko izlemt bez draudzenes padoma. Lieki teikt, ka mana vienīgā šajā valstī esošā  “girlfriend” šobrīd atrodas 16 stundu brauciena attālumā. Pēdējā veikalā jau kļūstu mazliet īgna par šo teijāteri, kurā čakarēju savu un citu cilvēku laiku, bet to vienā mirklī izlabo atļauja pastūrēt rikšu.
Ā, esmu piefiksējusi, ka arī sarunās ar ārzemniekiem jāiziet konkrētu jautājumu – atbilžu cikls. Tātad – vārds, valsts, cik ilgi esi Indijā, cik vēl šeit būsi, kāds ir tavs maršruts, kādi transporta līdzekļi izmantoti, kādas cenas tam vai citam pakalpojumam, sastaptie zvēri (īpaši populāri ir runāt par žurkām un čūskām), pieredze citās Āzijas valstīs, viegla pažēlošanās un sarkasms par indiešu birokrātiju (un tā patiesi te ir, mammīt mīļā, juhuhū)… un tad agrāk vai vēlāk sarunā ienāk tēma – caureja. Nudien, vēl nekad savas dzīves laikā neesmu bijusi tik ļoti informēta par citu cilvēku (turklāt, bez piecām minūtēm svešinieku) vēdera izeju. Turklāt tas šķiet tik ļoti… normāli. Visi dalās savos “piedzīvojumos”, pieredzē, un sniedz padomus par ārstniecības metodēm. Jau vizualizēju, ka, atbraucot uz Latviju, man jau būs radies pieradums, satiekot draugus, pieklājīgi apjautāties – Un kā tev šodien ar vēderiņu?

2 thoughts on “Indija. Koči. 27.02.2011.

  1. Chao miiljaa Sandij! Prieks palasiities tavas jautraas celjojuma pieziimes! Apsveicu ar pirmo lietaino dienu Indijaa! Nu zini, tu muus ar Liigu taa salieliiji tajaa lielkoncerta aprakstaa, ka mums pat jaasarkst, noticot, ka varbuut tieshaam bija tik izcili! Madara kaut kur facebukaa ir sadabuujusi paaris bildes un paarsuutiijusi man linku. Sejas izteiksmes ir dikti nopietnas un fikseetas tieshaam ir diezgan paarliecinoshas pozas. Kaads ir tavs e-pasts? Es tev varu paarsuutiit! Mees te sildamies ar jaukajaam atminjaam par skaisti pavadiitaam dienaam, bet praktiski runaajot, termovelja netiek novilkta ne dienaa, ne naktii. Kaa tev gaaja pie Bruno? Muusu ekskursija pa Mumbaju ar izslaveeto angliski runaajosho shoferiiti Antony bija ljoti interesanta – Mumbajas vecais centrs ir teishaam vismaz dazhu dienu izstaigaashanas veerts. Viktorijas laika celtnes – stacija, pasts, biblioteeka, vecpildeetas kvartaalinji, piekraste, uhh! Mums bija sarunaats, ka vinsh muus vizinaas liidz 3.00 naktii un tad uz lidostu, bet ap plkst. 12.00 vinsh, nabaga cilveeks saaka luuzt nost un peec vairaakaam reizeem, kad Viktors vinju pie stuures pamodinaaja, mees paluudzaam, lai muus ved uz lidostu! Un lai vinsh neturpinaatu guleet, mees saakaam uzdod visaadus muljkiigus jautaajumus par braaljiem, maasaam, hobijiem – tieshi taapat kaa vinsh saakumaa izdariijaas ar mums! Lai tev jauks laiks Keralaa! Buchas! S&V&L

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s