Home

Šodien manī mostas diskomforts. Rodas sajūta, ka nodarbojos ar “neko”. Divi mēnešu laikā Goa mani šādas izjūtas nepārņēma ne reizi. Tur eksperimentēju ar sevi, vienkārši dzīvoju, baudīju, un katra diena likās piepildīta. Te, Varkalā, izņemot sērfošas mācībstundas, nedaru neko. Kad piefiksēju, ka jau otro dienu vairāk kā divas stundas (bet, goda vārds, tikai dienas karstākajā laikā) pavadu internetā, lūrot Spartaka sērijas (un to galu galā var darīt arī Latvijā darba laikā, kad priekšnieka nav birojā), saprotu, ka kaut kas ar steigu jāmaina. Ne mirkli nenoniecinot savu vājību pret apšaubāma satura pseidovēsturiskiem seriāliem ar puskailu vīriešu rotaļām ar ieročiem, tomēr nolemju, ka pāris dienas kādā ašramā ar striktu dienas kārtību, meditācijām un veselīgu dzīvesveidu man nāks tikai par labu. Ilgi nedomāju un dodos apciemot tuvējo Sivagar Mutt ašramu. Tās guru pieder vārdi “Viens Dievs, viena reliģija, viena kasta visai cilvēcei.” Nu, neredzu te neko, kas būtu opozīcijā manam dzīves moto (nu, man gan tāda pagaidām vēl nav, bet līdz atbraukšanai noteikti uzradīšu. Kaut ko intriģējošu un daudznozīmīgu, vēlams sanskritā. Vai varbūt kaut ko, kas pirmajā acu uzmetienā šķiet vienkāršs un banāls, bet, aizrokoties dziļāk… (un nav šaubu, ka cilvēkiem būs vēlme, nē, pat iekšēja nepieciešamība aizrakties līdz man moto dzīlēm. Iedomājos, kā, piemēram, Elīna, vakarā dzerot vīnu ar Kasparu, pēkšņi uzsit sev ap pieri ar saucienu – Ā, es beidzot sapratu, ko Saņģiks bija domājis ar vārdiem “Jūra ir lielāka par ezeru, bet ezers tomēr ir zilāks” (vai “Kaķis pienu izdzer, bet bļodiņu nenomazgā” vai “Palma nav priede, bet arī ir koks”, vai nu, kaut kas tāds). Tā nu ierodos ašramā un pa taisno šauju uz ofisu. Tā un šitā – prasu, vai varu pie Jums padzīvot dažas dienas. Tā vietā, lai man pajautātu, vai vēlēšos istabu ar dušu vai bez, vīrietis galda otrā pusē paskatās uz mani kā uz jocīgu un, vaigiem drebot, pasaka, ka nevarēšu gan, jo te tā nenotiek. Aste iekrīt man starp kājām, saku, ka nu, labi, tad es vienkārši pastaigāšos te apkārt, un dodos ārā. Aiz sevis dzirdu, kā šis atstāsta manu jautājumu kolēģim, un man aiz muguras nolīst smieklu šalts. Domās nosaucu viņus sliktā vārdā (nu, patiesībā pat vairākos) un secinu, ka kāda stundiņa meditācijas man toč nenāktu par ļaunu… iekšējā miera uzturēšanai.

3 thoughts on “Indija. Varkala. 03.03.2011.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

w

Connecting to %s