Home

4 – 6tais
Tātad, tiklīdz nospriežu, ka Varkala, protams, skaista bez gala un tieši tikpat garlaicīga, sastopu divus amerikāņu puišus – Leviju un Stjuartu (nu “puiši” gan viņi visai nosacīti, jo vienam 68, otram 54 gadi), kuri izrādās absolūti brīnišķīgi un interesanti sarunu un pārgājienu biedri. Levijs uz Varkalu dodas jau gadiem un parāda šo vietu no pilnīgi cita skatu punktu – zvejnieku ciemi, mošejas, lagūnas… Esam visai amizanta trijotne – Alam Pačīno līdzīgs, viegli salīcis vīrs ar skaļiem, lipīgiem smiekliem, no kura līdzīgas devās strāvo intelekts un ironija, apalīgs, romantisks puisis savā pusmūžā, kurš ir nepārtrauktos īstās mīlestības meklējumos un pleķains (nu, mans iedegums ir kā Slaktera angļu valodas zināšanas – tjipa ir, tjipa nav, atkarīgs, no kāda rakursa skatās) skuķis, kurš pavērtu muti špago apkārt, ik pa laikam izaucoties OoMDžī (tā īsti amerikāņi sakot Oh My God!).
Pēdējā sērfošanas dienā neveiksmīgi palienu zem vilņa (nevis plakaniski, bet embrija pozā) un nokļūstu centrifūgā, kas nozīmē, ka vilnis mani kuleniski mētā apkārt, ar muguru sisdams pret jūras dibenu. Šī piedzīvojuma sekas jūtu vēl joprojām, cenšoties uzvelt mugursomu, bet jebkurā gadījumā esmu veiksminiece, jo dažas dienas iepriekš viens puisis šādā veidā saulauzis roku. Tātad atvados no puišiem ar domu, ka kādu no viņiem varētu sastapt vēl ceļojuma turpinājumā, ar vieglu vaidu savācu savu mugursomu un esmu gatava ceļojuma turpinājumam. Galamērķis – pats galējais Indijas Dienvidu punkts – vieta, kura kopā saplūst trīs okeāni un kas ir svētvieta hinduistiem no visas valsts.
7 – 10tais
Vilcienā laikam esmu pavadījusi kādu stundu, stāvot tamburā kopā ar indiešu vīriešiem, baudot dabas skatus un nepārtraukti dzerot traki saldo tēju ar pienu no mazmatīņamām krūzītēm, kad kāds nolemj uzsākt sarunu ar mani. Pie jautājuma, vai es dodos uz Koči, saprotu, ka nu ir ziepes. Jo Koči ir absolūti pretējā virzienā manam galamērķim. Nu, protams, esmu iekāpusi nepareizajā vilcienā. Tātad vienkārša 3,5h gara brauciena vietā, es esmu ieguvusi 11,5h garu tripu ar diviem vilcieniem, diviem autobusiem, transporta maiņām trīs pilsētās, skandālu ar rikšas vadītāju (ui, es uzvedos labākajās garīgi nelīdzsvarotas, histēriskas sievietes tradīcijās – kliedzu, ārdījos, divas reizes lecu ārā no rikšas, lai pēc tam raustos atpakaļ. A šis neko – ne plakstiņš nenoraustījās, un turpināja malt savu maļamo) un iepazīšanos ar pāris dīvaiņiem (kolorītākais centās mani pārliecināt par Jēzus otro atnākšanu, apokalipses tuvošanos utt. ). Bet arī šoreiz izrādās, ka viss notiek tikai uz labu, jo Trivandruma autobusa pieturā iepazīstos ar Džūliju no Vācijas, kura kļūst par manu nākamo ceļa biedru. Turklāt sasodīti interesantu un patīkamu (Arī visnotaļ atklātu – reiz viņa man pateica, ka es reti, bet mēdzot uzvesties kā augstprātīga kuce. Nu, viņa ne tuvu nelietoja šo vārdu salikumu, bet man vienkārši patika doma, ka es varu būt arī augstprātīga kuce, jo tas man mazliet liek justies kā Merilas Strīpas varonei filmā par Pradas brunčiem.)
Kanyakumari


Vieta satriecoša. Maz ārzemju tūristu, toties daudz tūristu un svētceļotāju no dažādām Indijas vietām. Saullēktu kopā sagaida pāris tūkstoši cilvēku, skaitot lūgšanas, saulei uzaustot, un pēc tam metas ūdenī noskalot grēkus, palaiž pa straumi ziedojumus (un ne jau puķītes – dažnedažādus drēbju gabalus, kas pēc tam kkur iesprūst starp akmeņiem, ķerās zvejnieku tīklos utt. Tātad, atbraucot, esmu nolēmusi arī savus vecos T-kreklus uztvert kā ziedojumu un palaist pa straumi Daugavā.) un dodas uz templi.
Balto cilvēku šeit vismaz šobrīd ir maz, tāpēc viņi, satiekoties, vienmēr sveicinās, iepazīstas un cenšas kādu brīdi pavadīt kopā. To saucam par “share the attention”, jo tad var kooperēties un, piemēram, viens var netraucēti uzpīpēt, slēpjoties aiz otra muguras, kamēr tas fotografējas ar vietējiem, kaujas ar ubagiem vai stāsta sava ceļojuma maršrutu.
Esmu mazliet nogurusi visiem skaidrot, kur atrodas Latvija, tāpēc esmu gatava sava komforta vārdā kļūt par dzimtenes nodevēju un pieņemt Džūlijas līdzjūtīgo piedāvājumu visiem teikt , ka esam no Vācijas (nu, sarunāties mēs pat tīri labi varam. Dažreiz, kad esam kādā īpaši dīvainā situācijā, viņa man kaut ko saka vāciski un es atbildu – Jā, jā! Ja neko nesaprotu, saku vienkārši – Keine Anung!). Tad piefiksēju, ka katrs otrais, izdzirdot par Vāciju, sāk izprašņāt par Hitleru, un nolemju tomēr palikt pie jau sagatavotā pentera par Latviju – mazu valstu Eiropā, pie Baltijas jūras, starp Igauniju un Lietuvu, kaimiņos Krievijai. Mani vismaz neviens neapgrūtina ar jautājumiem par Herbertu Cukuru vai Lauri Reiniku.
11 – 13tais
Mamallapuram
Kārtējā satriecošā vieta – neliela tempļu pilsētiņa un vienlaicīgi arī tūristu centrs. Atmosfēra te brīnišķīga un plānoto divu dienu vietā atkal esmu iesprūdusi uz ilgāku laiku. Lai gan jūra pie mūsu mājiņas (o, jā, mēs uz divām esam noīrejušas mazmazītiņu rozā mājiņu, kopā iztērējot tikai 350 rūpijas par nakti) ir rokas stiepiena attālumā, peldēties man nenāk ne prātā. Visi kādreiz ir dzirdējuši vai lietojuši vārdu salikumu “Tā pludmale nu gan ir piedirsta”, tad es nu, lūk, beidzot zinu, ko tas patiešām nozīmē. Agros rītos, dodoties sagaidīt saullēktu (aha, to es arī te daru, pašai neticās), nākas paiet garām jūras krastā notupušu zvejnieku rindām, kuri, dupšus pacēluši, kārto savas darīšanas. Lai gan, protams, biju par to dzirdējusi un lasījusi, tomēr biju vieglā šokā. Un kārtējo reizi doma par to, cik ļoti dažādas ir mūsu kultūras, dzīves uztvere un parašas. Arī sīkumos. Starp indiešiem, piemēram, es varētu laist gāzes, atraugāties, skaļi gremot, krēpāties, spļaut uz ielas, un, ja būtu vīrieties, arī kakāt ceļmalā, bet, pasarg Dievs, izšņaukt degunu kabatslakatā vai ielikt mutē maizi ar kreiso roku.
Vakarvakarā istabā ieraudzījām pelīti – mazu un izbijušos – , kura momentā arī izskrēja ārā. Abas  pārbijāmies, tad nobloķējām caurumus durvīs ar Lonely Planet grāmatu un virtuvē atrastu ziloņa skulptūru, un iesākām sarunu par bailēm un to stindzinošo efektu. Par to, ka bailes ir tikai galvā, ka tās liek projicēt nereālas vīzijas par to, kas būtu, ja būtu, ka tās var pārvarēt ar konkrētiem elpošanas vingrinājumiem, un vispār par to, cik tas ir stulbi – baidīties no mazas pelītes. Un kur? – Indijā!!! Jau pēc pāris minūtēm visi mūsu prātuļojumi nonāk visai konkrētā vietā – kaķim zem astes. Jo tā pele ienāk istabā vēlreiz un mēs mega strauji mainam savu atrašanās vietu no grīdas uz gultu. Jā, Indijā visas mācības nāk apbrīnojami ātri.

One thought on “Indija. Varkala – Kanyakumari – Mamallapuram. 04. – 13.03.2011.

  1. visvieglākā metode kā paskaidrot kur ir LV: izvēlies vienu eiropas valsti un sakitik un tik valstis uz augshu. un pēkšņi visiem top viss skaidrs…..

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s