Home

Jau kopš ceļojuma sākuma, katru reizi ieraugot kartē uzrakstu Katmandu, man sirds ir viegli ietrīsējusies. Pat nezinu, kāpēc. Pieļauju, ka tas ir vienas Spļin dziesmas dēļ, bet neesmu īsti pārliecināta. Tad nu savu ceļojumu pusapzināti/neapzināti esmu virzījusi Nepālas robežas virzienā. Nonākot Dārdžilingā, neiemest līkumiņu Nepālā jau nu būtu tīrākā nolaidība. Un to tad arī esmu izdarījusi, par spīti neziņai, vai drīkstēšu vēlreiz šķērsot Indijas robežu. Tikai pirms pusstundas (mana ceturtā diena Nepālā) esmu pasē saņēmusi zīmogu, kas man ļauj atgriezties Indijā (ui, ar šito te ir TIK jautri. Kā tikai ārzemnieki neatraujas uz robežām. Programmas pilnība atkarīga no robežsardzes informētības, garastāvokļa un kriketa spēles iznākuma konkrētajā dienā. Jo derīga Indijas vīza ar vairākkārtēju iebraukšanas atļauju nebūt nenozīmē, ka tu drīksti izbraukt no valsts uz pāris dienām, un tad atgriezties. Tev ārpus Indijas jāpavada vismaz 2 mēneši. Protams, ka izsniedzot vīzas, neviens par to nepabrīdina, un tad nu pāris nezinīši ik pa brīdim saņem pārsteigumu uz robežas. Vai arī nesaņem. Indijas birokrātija ir tāda, ka, ja tas būtu organisms, smadzenes nepārtraukti dzertu čaju un labā roka nezinātu, ko dara kreisā. (Atvainojos par rupjību, bet Indijas gadījumā, visticamāk kasītu kuli))
Tātad Katmandu. Lielpilsētu, kur nu vēl galvaspilsētu, atgādina visai nosacīti. Visai šauras ielas ar extra haotisku satiksmi (un to saku es, kas trīs mēnešus pavadījusi Indijā), kur gājējiem nav atvēlēta pat 15 centimetrus plata josliņa, kur pārvietoties. Visi – gājēji, automašīnas, rikšas, motocikli, suņi un govis – pārvietojas vienā joslā. Krustojumos – kas pirmais iespraucas, tas pirmais brauc. Sākumā pārvietojos visai nervozi, tad paļāvos uz pieredzi, ka, ja tu iesi droši un ar pārliecību, nevis raustīsies pa malām, automašīnas nesaodīs tavas bailes, un pāri nenodarīs. Vismaz līdz šim ir līdzējis.
Līdz šim sava ceļojuma laikā biju sastapusi visai daudzus nepāliešus – gan uzturoties Dārdžilingā, gan, nakšņojot mājās pie šerpām, gan gandrīz ikvienā Indijas tūrisma vietā, kur viņi lielā skaitā strādā apkalpojošajā sfērā. Un vienmēr nepālieši par sevi bija atstājuši vislabāko iespaidu, jo nav uzbāzīgi, ir apķērīgi, izdarīgi, draudzīgi un pārsvarā viņiem ir salīdzinoši ļoti labas angļu valodas zināšanas. Vakar pieķēru sevi pie domas, ka laikam jau visi apķērīgie un angliski runājošie nepālieši ir izbraukuši strādāt uz Indiju, jo te nepārtraukti iekuļos sīkos atgadījumos, kuros tieku pataisīta par muļķi (nu šito gan es dažkārt diezgan labi pieprotu arī bez citu palīdzības) un tiek pārbaudīta mana pacietība. Un to tiešām var uztvert kā pārbaudījumu, jo līdz šim uzskatīju, ka Indija man ir iemācījusi būt pacietīgai, iecietīgai, necepties, smaidīt un pohujistiski paraustīt plecus katru reizi, kad kāds mani veiksmīgi piečakarē.
To, cik grūti dažreiz ir saprasties, pierāda vakardienas dialogs par zupu. Vājprātīgs sīkums, bet tādi te ir ik uz soļa.
Tātad manas viesnīcas recepcija, kurā mēģinu pasūtīt kko ēdamu no virtuves. Manu pasūtījumu pieņem jauns, angliski runājošs viesmīlis.
– Sakiet, vai Hot&Sour zupa ir ar vistu?
– Nē, tā ir veģetārā
– Bet, pag, Jums ēdienkartē ir divas H&S zupas – viena minēta, kā veģetārā otra vienkārši kā H&S. Vienkārši H&S ir dārgāka par veģetāro, tātad, tās ir atšķirīgas, vai ne?
– Jā!
– Un kāda ir atšķirība?
– Viena ir veģetārā, un otra ir bez gaļas.
Klusi pie sevis murminot “Bet tas tak ir viens un tas pats”, raušos uz savu izstabu, ar acs kaktiņu pamanot, kā administrators saskatās ar viesmīli. Nu, ziniet, ir tāds viegli uzjautrināts un mazliet līdzjūtīgs skatiens, kas nozīmē “Tā nu gan ir padumja”.
Vēlāk tomēr manā izstabā tika uznesta H&S zupa AR gaļu un tekstu, ka “tā ir īpaša labvēlība man no pavāra puses”. Tad gan es pasmaidīju – par sevi, par ēdienkarti, par zupā peldošajiem vistas gabaliņiem, viesmīli, labsirdīgo pavāru un situāciju kopumā.
Bet īsumā – man Nepāla ļoti patīk. Daba te ir satriecoša un nav brīnums, ka te daudzi ierodas, lai tālāk dotos kalnos kāpšanas tūrēs. Es kalnu vietā esmu nolēmusi pievērsties ūdeņiem, kas mani vienmēr ir valdzinājuši stipri vairāk. Vakar nobraucu pa Trišulas upes krācēm (skan jau kruta, bet patiesībā mums nācās tikai klausīt grupas vadītāja komandām, pašiem nekādas stūrēšanas vai lēmumu pieņemšanas. Attiecīgi Ogres krāces pavasarī, kurās es arī divas reizes esmu apmetusies ar laivu, man vēl joprojām šķiet bīstamākas, kā stipri mežonīgākās straumes Nepālas upēs), pēc pāris dienām plānoju doties divdienniekā pa upi. Līdz tam cenšos turēties un neiet iekšā tūrisma veikalos, kas te ir uz katra soļa, jo man gribās pilnīgi visu – guļammaisus, termo veļu, vējjakas, drošības vestes un karabīnes (Man nekad mūžā nav bijusi vajadzība pēc karabīnēm, nu, tjipa tāda situācija, kurā tu nodomā “Ehhh, būtu man tagad karabīne”. Bet vienmēr ir gribējies. Un gan jau, ja man būtu karabīne, es zinātu, ko ar viņu darīt).
Ā, un rīt tad es uz Pokharu.

One thought on “Nepāla. Katmandu. 04.04.2011.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

w

Connecting to %s