Home

Ui,sorry, šitas izskatās gari…

Nepālu šobrīd sāku uztvert kā savu atvaļinājumu no Indijas. Te var atslābt , neesot nepārtrauktā uzmanības centrā. Dabas skati ir satriecoši, cilvēki smaidīgi, ļoti laipni un viesmīlīgi, un dzīves ritms šķiet rimtāks kā Indijā.
Pokharā saskrējos ar Kevinu no Šveices, ar kuru iepazināmies raftingā Trišulas upē, un kopā pavadam dažas dienas, apgūstot apkārtni. Viņam ir 24 gadi, caureja nedēļas garumā, apbrīnojami trenētas kājas (šis bez jebkāda hi hi. Ja Jūs redzētu, gan jau arī paši novērtētu), darba pieredze Venecuēlā un izteikta nepatika pret Indiju. “Es to neciešu. Es neesmu sastapis nevienu laipnu indieti, viņi visi nepārtraukti cenšas mani apkrāpt. Indijā nav nekā skaista, viena vienīga netīrība un uzmācība.” Noklausos viņa penteri un cenšos noskaidrot ko vairāk par puiša nelāgo pieredzi Indijā – izrādās viņš tur pavadījis veselas piecas (!) dienas. Kad ar putām uz lūpām cenšos aizstāvēt Indiju un indiešus, pieķeru sevi pie domas, ka tieši tāda pati sajūta man ir, runājot par Latviju – es vienīgā drīkstu par to ironizēt, kritizēt un izcelt nelāgo. Kad to dara kāds cits, varu kļūt visai agresīva un viegli aizkaitināma. Tas pierāda, ka šo valsti, pret kuru izjūtu daudziem rietumniekiem raksturīgo “love- hate” sajūtu, tomēr jau uztveru kā sev tuvu. Bet Nepālā ir krietni vieglāk, te pēc katra apgalvojuma nav jāliek “bet arī”, kas neizbēgami seko katram uzstādījumam par Indiju. (Tjipa – tā ir skaista, bet arī neglīta, atvērta, bet arī noslēgta, apbrīnojami sirsnīga un mīloša, bet arī šaušalīgi cietsirdīga. Un tā var turpināt bezgalīgi.)
Kopā ar Kevinu uzrāpjamies kalnā, kur atrodas viena no pasaules budistu Miera pagodām. Ir jau tur skaisti bez gala, bet tomēr, kāda joda pēc Miera būve jāceļ tādā augstumā, kurā raušoties, katram smēķētājam rodas nepārvarama vēlme pa ceļam nošauties. Atpakaļ dodamies pa garāko ceļu cauri mežam, ko gan daudzi vietējie un arī tūrisma ceļveži neiesaka, jo tur mēdzot klimst laupītāji, kuri aptīra mazākas tūrisma grupas. Pasi esmu atstājusi viesnīcā, bankas karti paslēpusi kabatā zem drēbēm, kameru paņemu ar cerību, ka laupīšanas gadījumā varēšu palūgt, lai man atstāj atmiņas karti ar bildēm. Mani cenšas nomierināt arī Kevins, apgalvojot, ka pratīs mūs aizstāvēt, ja vien “viņu nebūs pārāk daudz, un viņi nebūs bruņoti”. Aizstāvēt? Konkrēti kā? Nospārdot? Iekožu mēlē, lai nepateiktu – Common, tu esi no Šveices un tev nav pat nazīša!
Atpakaļceļā mums sāk sekot pāris vietējie un Kevins man iečukst ausī: “Klau, vajadzības gadījumā tu taču varēsi paskriet, lai aizbēgtu no viņiem?” Es viņam veltu skatienu, kas nozīmē – Aizbēgt??? Man kājās ir iešļūcenes, pašai gandrīz 30 gadi, sēdošs darbs un tikko apēsta rīsu čupa kuņģī. Es varu aiziet ar sirdi, pat kāpjot Pētertornī. Ko, pie velna, tu no manis gribi?
Bet nu izsekotāji izrādās pāris puišeļi, kuri slāj savās darīšanās. Viņi klausās šā brīža hindi hitu, ko palūdzu atkārtot, un tālāko ceļa posmu jau visi draudzīgi mērojam kopā.


Tad dodos trīs dienu raftinga braucienā pa Kali Gandaki upi. Visa sava brauciena laikā jau kopš janvāra sākuma esmu pārsvarā jutusies visai relaksēta un apmierināta ar dzīvi, bet šis brauciens man pierāda, ka ir iespējams pavadīt trīs dienas, esot absolūtākajā ekstāzes stāvoklī. Šķiet, ka visa Paulu Koelju pasaule ir sadevusies rokās, un šobrīd nevis, lai kādu izčakarētu, bet gan darītu mani pilnīgi laimīgu. Man patīk absolūti viss – upe, krāces, gidi, laiva, kalni fonā, ēdiens, un pats galvenais – cilvēki. Tas gan nekad neatsvērs Latvijas pavasara laivu braucienus un, piemēram, skatu, kā Sikspārnis ar cirvi dodas mežā vai Lindas bļāvienu “Saņģik, airē!”, bet laivotāju kompānija, kas pārstāv Latviju, Dāniju, Franciju, Singapūru, Kanādu, Beļģiju un Taizemi, ir absolūti ekselenta. Tātad – divi divdesmitgadīgi dāņu puiši Saimons un Džaspers, kuri sākumā izskatās mazliet lēmēti, mazliet pēc somiem, bet visvairāk pēc sērijveida slepkavām. Franču pāris Ameriks un Lolo, kuri tikko atgriezušies no 22 dienu pārgājiena uz Anapurnu, diemžēl Lolo ķermenis atteicis 200 metrus pirms virsotnes. Lolo ir franciski tieva un eleganta pat drošības vestē, lai gan vienā ēdienreizē pieveic vidējas nepāliešu ģimenes nedēļas normu. Beļģis Kriss, kurš šobrīd dzīvo Bankokā un ceļo kopā ar taiešu draudzeni Boa. Kanādiešu pāris Sāra un Kens. Iepazīšanās rītā, brīdī, kad Kens uz brīdi aizgājis, Sāra čukst man pāri galdam, cik ļoti viņai pietrūkst ceļošanas vienai pašai, kad katra diena ir kā piedzīvojums, atklājums un maza uzvara. Saprotoši pasmaidu. Kens ir extra sportisks četrdesmitgadnieks ar plašu smaidu, kuram neviens Ziemeļamerikā negrib pārdot marihuānu, jo viņš izskatās pēc policista. Brauciena laikā kaitinu viņu, ik pa brīdim raujot no vestes iedomātu žetonu un kliedzot “Stāt! Maijami policija!”. Bet šis joks jebkurā gadījumā viņam patīk labāk par tiem, kuros Kanādu dēvēju par dižo Braiena Ādamsa un Selīnas Dionas dzimteni. Keisijs no Singapūras – kluss puisis ar balsi, kas viņam nodrošinātu darbu jebkurā radio stacijā un apskaužamu talantu uz ūdens. Viņš kaijakā ir otro reizi mūžā (nu, ok, viņš gan iepriekš ir airējis gandrīz jebko, kas turās uz ūdens), un ir vienīgais no kaijakistiem (gidi neskaitās), kurš netiek izmests no laivas Lielā brāļa krācēs. Ā, un tad vēl ir Rejs, arī kanādietis, kurš, kopš meitas pieaugušas, cenšas maksimāli daudz laika veltīt ceļošanai. Kanādā vinš cīnās par dabas aizsardzības likumu ieviešanu un ievērošanu, un brīvajā laikā aizraujas ar kaijakošanu un brunču medniecību, kas gan mazliet traucē viens otram, jo pēc viena viņa piedzīvojuma sieva šim uzdāvinājusi aploksni, kurā bija materiālu driskas, kas paliek, kad urbis caururbj kaijakus. Kopā ar mūsu gidiem, kuri visi ir jauni, profesionāli un nenoliedzami pievilcīgi nepāliešu puiši, esam kompānija, kas, kā paši nospriež, varētu valdīt pār pasauli… ja tik kāds ļautu. Pirms Mazā brāļa krācēm, kad gidi un kaijakotāji aizgājuši pārbaudīt ūdens līmeni, mūsu kompānija viegli garlaikojas laivā, līdz brīdim, kad Ameriks krastā atrod… cilvēka kaulu (tas gan nav nekas īpašs, jo Kali Gandaki ir svēta upe un bieži tiek izmantota apbedījumiem). Un no šī kaula dzimst Žerārs, kurš kļūst par vienu no mūsu laivu biedriem. Mēs kļūstam par svētceļotājiem, kuri devušies šajā braucienā pieminēt mūsu kopējo draugu, kurš gājis bojā vienā no Kali Gandaki krācēm. Ceļojuma laikā visi dalās savos atmiņu stāstos un pat poēmās par brašo Žerāru – nelielu augumā, bet reti drosmīgu, mazliet netīrīgu, romantisku, lielu alkohola cienītāju un sieviešu mīluli. Pēdējā vakarā, kad esam atgriezušies Pokharā un devušies kopējās vakariņās, paceļam vīna glāzes par Žerāru, un es no aizkustinājuma gandrīz apraudos. Par mazo, jautro, izdomāto francūzi, kurš piedzima un palika Kali Gandaki upē.
Jā, rīt, tad dodos ceļā atpakaļ uz Indiju.

4 thoughts on “Nepāla. Pokhara un Kali Gandaki upe. 11.04.2011.

  1. Klausies, Saņģik. Ja Tu nodzīvotu Indijā/Nepālā/Bangladešā/Taizemē/Whateverzemē kādu gadu, tad visticamāk kļūtu par pasaulē atzītu rakstnieci. Bravo! 😉

  2. Klausies, Saņģik. Ja Tu nodzīvotu Indijā/Nepālā/Bangladešā/Taizemē/Whateverzemē kādu gadu, tad visticamāk kļūtu par pasaulē atzītu rakstnieci. Bravo! 😉

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s