Home

Uz Humusa ceļa

Tieši tā es varētu nodēvēt Rišikešā pavadīto laiku

“The Humus Road” – tā izraēļi dēvē tradicionālo izraēliešu jauniešu (pārsvarā uzreiz pēc armijas) ceļojumu maršrutu Indijā, kas sevī ietver Deli, Puškaru, Goa, Varanasi, Rišikešu, Darmsalu, Manali, Kosolu, Parvati u.c. Autobusā no Pokharas iepazīstos ar Adi – jaunu meiteni no Izraēlas, kura kļūst par manu ceļojuma biedru, un ne tikai līdz Indijas robežai, kā bija domāts sākumā. Nav pieejams neviens tiešais transports uz Manali un nolemju braukt cauri Rišikešai. Bet, kā izrādās, šai pilsētai nav iespējams viekārši izbraukt cauri. Rišikeša iesūc. Un te mani iesūc arī izraēļu kopiena.
Jau autobusā Adi man atver acis uz to, kā lietas Indijā un Nepāla kārto izraēļi. Veikalos, kafejnīcās, tūrisma birojos viņi viens otram atstāj zīmītes ivritā, brīdinot par cenām, precēm, pakalpojumiem utt. Daudzās vietās 10% un pat lielākas atlaides tiek dotas tikai par to vien, ka esi no Izraēlas. Daudzos kantoros strādā izraēļi, kuri “savējiem”, protams, piedāvā labākas cenas utt. Un viņu kaulēšanās māksla nav pārspējama.
Adi izsit atlaides jau ar to vien, ka savu kaulēšanos sāk ar teikumu: “Klau, kā pats redzi, es esmu no Izraēlas. Tāpēc netērē laiku un iedod man LABU cenu”.
Ebrejus sava ceļojuma laikā esmu satikusi ne vienreiz vien, dalījusi ar viņiem piektdienas vakariņu maizi un sāli un vienmēr kā likts (tā laikam man kkāda vīzija par būšanu pieklājīgai) žēlīgi kunkstējusi par sapni apskatīt Jeruzalemi un Telavivu. Bet Rišikešā… Mozus, mīļais. Šķiet, ka te ir apmetusies puse no Telavivas. Un, nezinu par iepriekšējiem, bet šis armijas izlaidums man šķiet reti veiksmīgs. Bieži negadās vienkopus redzēt TIK daudz jaunu, vitālu, veselīgu, skaistu (gluži kā aprasojušas CocaCola bundžas karstā vasaras dienā) cilvēku vienkopus. Atvainojos par vulgaritāti, bet, ieejot jebkurā kafejnīcā, rodas vēlme pārgulēt ar viņiem visiem, nešķirojot pēc vecuma un dzimuma.

Es beidzot sāku izprast to fīču par apsolīto tautu. Ja es būtu Dievs, kurš iegājis pasaules tautu supermārketā, lai izvēlētos savējo, es arī paliktu pie izraēļu plaukta un, sitot plaukstas, kliegtu: “Gribu šitos, šitos, šitos gribu!”

Meitenēm gandrīz visām gari, tumši, apbrīnojami veselīgi mati (var salīdzināt tikai ar indiešu sieviešu matiem, kuri manī izraisa skaudību, kas visticamāk nav gluži sniegbalta) un tāda iekšēja, spēkpilna pārliecība. Man šķiet, ka tas tāpēc, ka viņas armijā krāmējušās ar ieročiem. Arī Adi, kura paniski baidās no zirnekļiem (ok, es toties ģībstu no žurkam, pelēm un mērkakiem (velns, tie nu gan ir bīstami, agresīvi radījumi)), ar apbrīnojamu maigumu runā par savu armijas laika Mi 16. Vecumā, kad es pavadīju laiku, ar Elīnu un Daci sēžot īru pabā, viņas ar druškām mācījušās pārmeklēt palestīniešu teroristus.

Katrā no lielākajām Indijas pilsētām ir arī Badhabad – tikšanās vieta ebrejiem. Vakar mani uz turieni aizved uz Peisaha svinībām. Peisahā izraēļi atzīmē savu aiziešanu no Ēģiptes. Visi sēž pie galdiem, rabīns stāsta stāstu, pa vidu lūgšanas un dziesmas. Man grūti izsekot līdzi, tāpēc ik pa laikam apjautājos Adi par apkārt notiekošo – Klau, Adi, vai Mozus jau ir pie Sarkanās jūras? – Nē, vēl nē. Mūs tagad vēl ar pletnēm sit ēģiptieši.
Pēc “oficiālās daļas” seko vakariņas, kurās tiek pasniegts arī sarkanvīns un gaļa. Ar to pietiek, lai es būtu gatava pāriet jūdaismā. (Pirms pāris dienām vienā kafejnīcā diskrēti apjautājos viesmīļiem, kur te var dabūt alu (pieredze liecina, ka alkoholu var dabūt VISUR, Hampi un Varanasi eskaitot. Pat Gudžaratā, kas ir vienīgais Indijas štats ar striktu sauso likumu, varot dabūt šmigu. Vajag tikai rakt. Ja ir vēlme, pacietība, mērķis un apņemšanās, cilvēks var panākt visu. Pat pielieties svētajā pilsētā.) Viesmīlis uz mani paskatījās tā, it kā es taujātu pēc bērnu porno izdevumiem). Un tad dziedāšana, kas gandrīz pārspēj pat letiņus Jāņos pirms rītausmas. Visi sit plauktas, lec kājās, rabīns dejo uz krēsla… Es plaukšķinu līdzi, smejos kā mazs bērns un sāku ilgoties pēc saviem radu saietiem.

Šodien vai rīt tad dodos tālāk. Gribēju braukt uz Manali, bet tur nepārtraukti līstot lietus. Nu, ko – būs atkal jāmet monēta…

One thought on “Indija. Rišikeša. 19.04.2011.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s