Home

Monēta uzkrita uz Amritsaru.


Mana apņemšanās – pirms prombraukšanas mazāk kultūrvēstures un vairāk dabas – izšķīst argumentos par +10 grādiem (tikai) un nepārtrauktiem nokrišņiem Manali. Turklāt šajā ceļojumā pieturos pie principa – ja kkas nenāk viegli un likumsakarīgi, tad nafig… Plus – Indijā nav iespējams neko īsti izplānot, jo apstākļi nemitīgi ievieš savas korekcijas, un gandrīz vienmēr, kā vēlāk izrādās, uz labu.
Un Amritsaras Zelta templis ir kkas, ko nevar nožēlot. Atceraties filmu “Angļu pacients”? Tā, kur Ralfs Fainss mīl Ketrīnu Skotu Tomasi, mīlestības dēļ kļūst par nodevēju, tiek sakropļots, un tad viņu kopj Žiljetas Binošas tēlotā māsiņa. Tad, lūk, filmā šī māsiņa guļ ar sikhu (ļoooti pievilcīgu), kurš ir atmīnētājs (šobrīd neatceros nosaukumu šim arodam). Filmā kāds viņai (Žiljetai) jautā (vai arī apgalvo, īsti neatceros), vai viņš (džeks, ar ko viņa guļ) ir indietis, un viņa atbild – Viņš ir sikhs. Atceros, ka toreiz (pirms cik tur gadiem) pirmoreiz smadzenēs apstrādāju jautājumu, kas ir sikhi, un kāpēc viņi nav indieši. Vēlāk, protams, šo to par viņiem uzzināju (arī to, ka viņi IR indieši. Tieši tāpat kā tamili, bengālieši, urdi un pārējie, jo “indietis” tas ir citādāk nekā latvietis. “Indiskums” ir pakārtots apziņai, ka pirmām kārtām viņi ir tamili, bengālieši, urdi utt.), bet nu “dzīvajā” pirmo reiz ieraudzīju Kijevas lidostā, gaidot lidojumu uz Deli.
Salīdzinot ar vidusmēra indiešiem, sikhi ir, Raiņa vārdiem runājot, “Daugavieši – staltavieši” – garāki, staltāki, savu daļu cēluma piedod arī turbāni, bārdas un dunči, ko daļa sikhu vīriešu nēsā pie gurna (tas viņu mācībā apliecina gatavību aizstāvēt vājākos). Viņi ir izslavēti ar savu godīgumu un drosmi (pārējie indieši gan mēdzot izteikt šaubas par viņu prāta spējām, bet man šobrīd nav pamata tam ticēt). Pateicoties Lato Lapsas grāmatai par Indiju un Pakistānu, ko izlasīju sava Goa perioda izskaņā, pirms nokļūšanas Amritsarā jau biju puslīdz informēta par sikhu vēsturiskajām peripētijām. Informēta – jā, bet ne sagatavota ieraudzīt Zelta templi. Neatceros, kad kāda būve/ ēka/ piemineklis būtu uz mani atstājusi tādu iespaidu.
Un sikhi… Jau atverot acis agri no rīta vilcienā uz Amritsaru, ar bērnišķīgu prieku konstatēju, ka dažu stundu laikā, “indiešus – parastos” nomainījuši sikhi, kuru turbāni rada sajūtu, ka esmu nokļuvusi 400 gadus vecā pasakā, kurā valda teiksmaini vīri un viņu skaistules sievas. Mani no romantiskās vīzijas izrauj Marhela – izraēliešu meitene, kura gulēja otrā no augšējām lāvām (kopā katrā a la nodalījumā ir trīs augšējās). Viņa raušas lejā, šņukstot sūdzoties: “Nu, kāpēc, kāpēc viņi visu laiku mums tā dara? Kauna nemaz nav! Lopi!” Izrādās, ka uz trešās lāvas guļošais puisis zem segas masturbējis, uz viņu skatoties. Es, kā parasti šādās situācijās, apņirdzos (jāatzīst gan, ka šādus gadījumus es parasti piefiksēju tikai, ja kāds man uz to norāda, jo Indijā esmu izstrādājusi paradumu vīriešiem un mērkaķiem acīs (un arī zemāk) neskatīties, tas var novest pie nepatikšanām). Tad pamanu, ka Marhela raud, un nokaunos. Gan par sevi, gan par nogribējušos sikhu puisi. Un to, ka daži sikhi, lai cik cēli, drosmīgi un teiksmaini nebūtu, tomēr arī mēdz masturbēt, skatoties uz jaunām meitenēm. Bet tas tā, sievišķīga atkāpe no tēmas… par to uzmanību, kas dažreiz tomēr VAR būt par daudz.
Bet tam nav sakara ar templi, ticību un vēsturi…
Dzīvoju, ticiet vai nē, tempļa kompleksā, istabā kopā ar veselu baru bālģīmju. Par naktsmājām nav noteikta cena, katrs atstāj ziedojumu, cik nu var un vēlas. Ikviens tempļa apmeklētājs arīdzan var padzerties ūdeni, kā arī ieturēt maltīti vienā no kompleksa zālēm – arī bez noteiktas maksas, pret ziedojumu, ko neviens nekontrolē. Un visā šajā došanā nav pat mājiena uz aicinājumu – “Nāciet ka pie mum!” Vai “Še tev maizīte, un tagad noskaiti mūsu lūgšanu!” Tas atbruņo!

Ā, vēl es vakar biju uz Indijas – Pakistānas robežas slēgšanas ceremoniju. Nu, jātzīst, ka tie zēni ir īsti “drāmas karalienes”. Bet par to tad kādreiz pie vīna glāzes Latvijā.

Šodien nolēmu sačakarēt visu savu pozitīvi, ēteriski, spirituālo noskaņojumu un beidzot tikt pie gaļas. Dienas karstumā bridu cauri pilsētai pēc beigta dzīvnieka kā Atraitnes dēls pēc zināšanām. Ilgi gāju, bet atradu. Vietu, kur pārdod dažādos veidos pagatavotu vistu… vienīgais – tieši blakus cepamtraukam būris ar kopā saņurcītām dzīvām vistām. Nu, es neesmu īpaši jūtelīga šajos jautājumos un jau maziņa apzinājos, ka gaļu neaudzē siltumnīcā… , bet kkā noraustījos, un aizgāju tālāk.

Rīt tad agri pošos uz Deli, kas arī būs mana pēdējā pietura pirms lidojuma mājup.Tur esot +37.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s