Home

Ko es daru Bangkokā? Es svīstu… Konstanti un nepārtraukti. No rīta, pusdienā un vakarā. Uz ielas, tirgū, transporta pieturās… visur, kur nav AC vai ventilatoru. Bet sauli neredz, tā slēpjas aiz smoga mākoņa, kas sastindzis virs Bangkokas. Un ne vēsmiņas. Taieši braši drasē apkārt baltos, gludinātos īskreklos, izskatās svaigi un spirgti. Un tad… pa vidu viņiem parādās tūristu ordas – ar norasojušām virslūpām, pie miesas pielipušiem krekliņiem, neiztrūktošām ūdens pudelēm rokās un vieglu izmisuma acīs – “nu, cik var!”.
Bet šā brīža sutoņa vēl neesot nekas- martā, lūk, sākoties īstā elles jautrība ar +40 grādiem. Un, kā jau es minēju, ne vēsmiņas.
Hostelī iepazīstos ar Matildi no Francijas un Gordonu no Skotijas, kurš mums, pie vakara alus sēžot, māca, kā skotu izloksnē pateikt “Es noraušu tavu roku un tad iepļaukāšu tevi ar tās stumbeni!”. Matildi un Gordonu vieno kopīga darba pieredze Melburnā, kur, kā izrādās, ar zināmu laika nobīdi abi pat ilglaicīgi dzīvojuši vienā hostelī – attiecīgi laba daļa kopā pavadītā laika tiek veltīta austrāļu aplikšanai un kopīgu paziņu zondēšanai. Savukārt mūs visus trīs vieno it kā sīka, bet neizsakāmi būtiska lieta – mēs visi esam nalabojami rīmas, jeb, kā es to definēju , – ielu pārtikas gurmāni. Pārvietojoties pa pilsētu, visu laiku lūram uz ēdienu ratiņiem. Arī, kad China Town ķiniešu Jaunā gada ietvaros tā arī nesagaidam pūķa parādīšanos vai dajebkādu citu svētku kulmināciju, vilšanos remdējam ar dažādām, visbiežāk nenosakāmas izcelsmes uzkodām. Matilde, būdama veģetāriete, viegli noraustās tikai brīdī, kad abi ar Gordonu uz ielas sākam preparēt mazītiņus ceptus putniņus, kas dzīvi un ar spalvām visticamāk ir bijuši neatvairāmi mīļumiņi.
Ā – vēl, protams, Mai Tai cīņas (līdzīga kikboksam) sacensības. Un kolorītāki par pašiem cīņas dalībniekiem ir skatītāji – cilvēks pie cilvēka stāvošās tribīnēs, kas veidotas no koka paletēm un neielūzt laikam tikai ar Budas vai karaļa svētību, pie durvīm aizmugurējie sastājušies uz plastmasas krēsliem un beņķīšiem. Visi ritmā auro brīžos, kad kāds no cīņas dalībniekiem otram iebaksta ar kāju vai iedunkā sānos. Ik pa brīdim kāds sulīgi nospļaujas uz grīdas, bet uzmanīgi, lai netrāpītu blakus stāvētājam uz kājām. Pa vidu tiek liktas un pieņemtas likmes – tikai ar sasaukšanās, acu kontakta un konkrētu pirkstu kombināciju palīdzību. Tracis vājprātīgs, bet tai pašā laikā ar ļoti konkrētu sistēmu un noteikumiem. Un tad mani sajūsmina brīdis, kad pēc cīņas uzvarētājam jāpozē kopā ar pasākuma sponsoriem un viņu planšetēm – cik nu varēju saprast, bija tur kkāda eļļas kompānija, farmācijas firma un vēl kādi četri uzņēmumi.

Tālāk tad visu daiveru un snorkelētāju paradīze Koh Tao sala!

 

One thought on “Taizeme. 1.ieraksts. Bangkoka

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

w

Connecting to %s