Home

Koh Tao

Man ir tikai divas lietas, ko teikt par Koh Tao.

Nr.1. Šeit VISI ir daiveri. Gada laikā Koh Tao tiek izsniegtas vairāk niršanas licences kā jebkurā citā vietā pasaulē. Un, ņemiet vērā, ka sala tiešām ir maza (nu, varbūt gluži ne tik ļoti, lai rīta pastaigā apietu riņķī) – dažas palmas, dažas pludmales, daži skatu punkti, pārdesmit suņi un tik pat daudz bāru un masāžas salonu. Sala pilna ar labi noaugušiem, iedegušiem un, šķiet, lietainu dienu savā mūžā neredzējušiem jauniešiem. Es viņu vidū jūtos kā balts pelmenis. Lai kaut mazliet iekļautos kopējā atmosfērā, dodos snorkelēšanas izbraucienā ap salu. Satieku britu puišus, kuri snorkelējuši dienu pirms manis. Nav lietojuši pretsaules krēmu, peldējuši bez vestēm un T-krekliem. Viņu atrašanās vietu uz salas var noteikt pēc skaļiem vaidiem un izsaucieniem, kuru nozīmi, lai arī tie tiek izkliegti angliski, īsti neuztveru – no visa garā monologa sapratu tikai to, ka kādam māte ir prostitūta. Viens no puišiem sarijies pretsāpju līdzekļus, visu nakti triec viskiju un žēlojas man, ka, piecpadsmit gadu vecumā salaužot kāju, esot sāpējis mazāk.

Visiem, gan draiveriem, gan snorkelētājiem tiek solītas vietējās miermīlīgās haizivis. Cik aprunājos apkārt, redzējis šīs nav neviens. Ja nu vienīgi kāds no instruktoriem.

Nr.2. Šeit visiem ir divdesmit. Uz dažām dienām arī man. Tad nu attiecīgi arī uzvedos. Dzīvoju tādā kā kopmītnes istabā, kur viena no kaimiņienēm uz nedēļu piestrādā vienā no salas populārākajiem bāriem un apgādā mūs ar bezmaksas dzērienu kuponiem, un biedrojos ar saviem knapi universitāti beigušajiem „vienaudžiem”, no kuriem lielākā daļa pasauli apskatījuši desmitreiz plašāk kā es. Ar saviem jaunajiem (visās nozīmēs) draugiem dodos pat bāru tūrē, kuras laikā, pieķeru sevi izvairoties no visām iepazīšanās spēlēm un izlaižot katru otro šotu. Saprotu, ka pietiek māžoties un laiks doties tālāk. Saīsinu savu plānoto uzturēšanās laiku Koh Tao un nopērku biļeti uz Bangkoku, lai tālāk dotos uz valsts ziemeļiem.

Jā, vēl divus vakarus pēc kārtas biju uz Lady Boys šovu. Tas būvēts uz a la popielas principu – ir gan Agilera, gan Gaga, Šēra (nu, protams), Psy u.c. Ar krāšņiem tērpiem, humoru un skatītāju (tikai vīriešu) iesaisti. Jāatzīst, ka pāris priekšnesumos es pat nebūtu atkodusi, ka manā priekšā nav „oriģinālas” sievietes, drīzāk padomātu, ka vienkārši diezgan pastīvas dejotājas.

Par ceļošanu

Šajā ceļošanas posmā esmu piefiksējusi, ka visi satiktie ceļabiedri agri vai vēlu sāk žēloties, ka visur pārāk daudz tūristu. Visi viegli vīpsnā par tupajām tūristu masām, nicina „viņu” skaļumu, to, kā „viņu” dēļ tiek izjaukta vietējā eko sistēma, komercializēta kādreiz tik perfektā vide, nekur vairs nevar atrast neskartu, tūristu nesabojātu ainavu utt. Man šādās sarunās vienmēr rodas jautājums – un kas tad konkrēti esam mēs paši??? Ceļotāji! Nopietni??? Jā, ceļošana šobrīd vairs nav kā vikingu, Marko Polo vai Kolumba laikā. Nav tik izaicinoša, briesmu un piedzīvojumu pārpilna. Tas ik pa laikam tiek pieminēts ar tādu dziļi nostalģisku nopūtu. Nezin kāpēc visi iedomājas, ka tieši viņi nebūtu to „īsto ceļotāju” procentā, kas jau pa ceļam atstiepj kājas no cingas vai sifilisa.

Man liekas, ka mūsu problēma ir pārāk daudz Žila Verna bērnībā. Arī man. Tāpēc došos meklēt neskartus paradīzes nostūrus, lai būtu pirmā, kas tos sačakarē.

6 thoughts on “Taizeme. Koh Tao

  1. Es Koh Tao biju 2008. Gadā un izklausās, ka pa šo laiku daudz, kas ir mainījies. Toreiz tā bija diezgan miegaina saliņa, kurā jā – visi bija daiveri, bet viņiem noteikti nebija visiem 20, drīzāk 30. Tur bija arī vairākas ģimenes ar maziem bērniem un naktsdzīve šķiet aprobežojās ar pāris pludmales bāriem, kuros varēja vērot uguns šovus. Mēs gan toreiz uz to naktsdzīvi neiespringām. Dzivojāmies savā bungalo 15 min gājienā no centra un vairāk koncentrejamies uz grāmatām, šūpuļtīklu un snorkelēšanu. Turklāt man bija tas gods sastapt slavenās miermīlīgās haizivis 🙂

  2. Droši vien tur reizi gadā ierodas Deivids Haselhofs, lai apžilbinātu visas meitenes. Varbūt viņš ir tā nekaitīgā haizivs? 🙂

  3. Linda, es tevi totaali apskauzhu par taam haiziviim. Jaa, Taizemee viss mainaas mega aatrumaa. Es arii vados peec 2009.gada LP izdevuma, kur diezgan daudza informacija jau novecojusi. Paaris bernus redzeju, dazhus trisdesmitgadniekus arii (personigi satiku divus). Bet – jaa – bija sajuta, ka salu apseedushi divdesmitgadnieki. Var jau buut, ka vienkaarshi man iekrita buut ne tajaa laikaa. Uguns shovi gan saglabaajushies, arii liesmojosie limbo 🙂

  4. Linda, man šķiet, ka Tev tiešām “iekrita” būt neīstajā laikā un varbūt izvēlējies neīsto vietu, kur apmesties. Es Koh Tao pabiju 2012. gadā. Galvenais iet tieši pretējā virzienā kur vairums (nu šajā gadījumā nīstie divdesmitgadnieki 🙂 ) un ir atrodamas mierīgas pludmales un dabas nostūrīši, kur pačillot. Vientuļas pludmales, kuras sasniedzamas tikai ejot ar kājām, piemēram. Jo vairumam tak nav iekšā iet pārgājienā, jo vieglāk taču ir ar motorolleri….
    Anyway, cik cilvēku, tik viedokļu. Man ir tikai pozitīvas atmiņas par Koh Tao.

    Lai Tev krāsaini arī turpmākie ceļojumi.

    • Tu laikam domāji mani nevis Lindu:)? Jap, taisnība – laikam Koh Tao vienkārši nebiju atradusi vai pat īpaši iespringusi meklēt klusākus nostūrus. Un par ceļošanu vispār uzskatu, ka tā ir reti subjektīva padarīšana, jo katrs kādu vietu uztver atkarība no tā, kādus cilvēkus saticis tur, kādi piedzīvojumi bijuši, vai kādi laikapstākļi vai vispār nenosakāmi faktori. Tāpēc vajag pašam aizbraukt un redzēt 🙂 Starp citu, ceļojot, ik pa laikam palasījos arī tavu blogu – ļoti patika.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

w

Connecting to %s