Home

Taizeme_pargajiens

Chiang Mai

Mazāka un par kapeiku vēsāka kā Bangkoka. Plus nav smoga. Plus mierīgāka un nesteidzīgāka. Plus pilsētas centrs apgūstams bez sabiedriskā transporta izmantošanas. Plus viss lētāks kā valsts Dienvidos.

Dzīvoju pie paša vecpilsētas mūra, kur agri no rītiem vietējie pensionāri nenosakāma muzikālā materiāla pavadībā veic nenosakāma rakstura vingrojumus, tērpušies sarkanos krekliņos.

„Kaut kāda sekta!” – padomāju es.

„Kā var būt iesvīdusi jau 7os no rīta!” – padomāja viņi.

Nav iespējams atrasties Chiang Mai un neļauties vilinājumam doties kādā no entajiem piedāvātajiem pārgājieniem pa apkārtni. Mans izvēlētais trīsdiennieks, pa vidu programmā iekļautajam vārdam „walk”, ko es savā naivumā uztvēru par vārdu „pastaiga”, sola arī taureņu un orhideju fermas apmeklējumu (no kā, būsim godīgi, tāpat neviens neko īpašu jau defoltā negaida. Nu, varbūt tikai iespēju kundzēm pabildēties ar degunu ziedlapās), raftingu pa krācēm, braukšanu uz bambusa plosta, peldi divos ūdenskritumos, vietējo kalnu cilšu apmeklējumu (velns, vārdam „kalnu” taču vajadzēja mani brīdināt) un nakšņošanu ziloņu fermā, plus „izjādi” uz ziloņa muguras. Manu apmierinātību ar pārgājienu nosaka divi faktori: 1) Veselais saprāts – nu, nevar gribēt par 30 latiem dabūt programmu, kurā Jūs ar savu mazo, bet nenoliedzami asprātīgo un visnotaļ patīkamo ceļabiedru grupu klejojat pa neskartām džungļu takām, pa ceļam satiekot tikai eksotiskus dzīvniekus un vietējās ciltis, kas bailīgi lien ārā no savām kleķa būdām, lai pirmo reizi mūžā pieskartos baltā cilvēka sejai. 2)Laimīga (kā vēlāk izrādās) nejaušība, ka savā izvēlētajā maršrutā konkrētā datumā esmu pieteikusies vienīgā. Tā rezultātā kā tāda heroīna paciņa trīs dienu laikā tieku mētāta no vienas grupas pie otras, un beigās, saprotot, ka pēdējā dienā vienkārši nav kam mani ieskapēt, es saņemu „mierinājuma” balvu – ziloņu vadīšanas treniņprogrammu, kas man kļūst par šī ceļojuma  spilgtāko piedzīvojumu un pieredzi.

Bet pa vidu, protams, ir „walk”. Pirmās dienas programmā solītais „1 hour walk” norāda uz manām knapajām angļu valodas zināšanām, jo tā nekādā gadījumā nav ne pastaiga, ne viena stunda. Pirms iešanas mēs visi kādas pāris stundas trinamies pa sākuma nometni, ironiski spriedelēdami, ka tiek gaidīts dienas karstākais brīdis , lai sāktu pārgājienu. Vēlāk secinām, ka tas nav tālu no patiesības – gidi savā starpā vienojas ar grupu ierašanās laikiem konkrētos punktos, lai mēs saskrietos ar vēl divām, bet nevis, piemēram, astoņām citām grupām. Šoreiz es tiešām ceru, ka šo nelasa neviens no maniem draugiem maratonistiem vai klinšu kāpējiem – man būtu kauns atzīt, ka jau pārgājiena otrās stundas beigās mani piemeklē nepatīkama atziņa – manas izredzes izdzīvot ekstremālos apstākļos pēc, piemēram, lidmašīnas avārijas tuksnesī (vai kaut vai Pleskavas apgabalā) būtu pielīdzināmas nullei. Nē, drīzāk mīnus 2. Maršrutā, ko Incītis varētu nosoļot balles kurpēs ar smēķi zobos, es divreiz ar sevi diskutēju par tēmu, kas man patiktu labāk – izvemties vai noģībt. Izejam cauri vietējo cilšu ciematam, kas pēc visiem parametriem velk uz kādu nekoptu Latvijas šķirbas viensētu. Nav tā, ka vietējie mums apkārt dancotu tautas tērpos vai vispār izrādītu kaut jelkādu interesi. Kas arī saprotams – dienas laikā viņu „viensētai” izbrien cauri, pieļauju, kādas 10 tūristu grupas. Izskatās, ka šie arī īsti nesaprot, ko tie idioti te pazaudējuši. Bet nu, ņemot vērā, ka te viss šobrīd turas uz tūristu batiem, arī neko neprotestē. Izrādās – vakarā cilts Jaungada svinību pēdējais vakars. Dodamies uz balli. Centrā svētais koks ar karodziņiem un piestiprinātu LED lampu. Bundzinieka un šķīvju sitēja pavadībā pāris jaunieši rituāla dejas solī ritmā kustas ap koku. Sarodas arvien vairāk vietējo un vēl jo vairāk bālģīmju, kas, puslokā nostājušies mazliet nostāk, vēro notiekošo kā cirka izrādi. Vēl pēc brīža seko arī „nodeva tūristiem” – parādās dažas vietējās sievietes tautastērpos. Arī daži puišeļi ietērpti tautiskos kostīmos, un dejo ap koku, nikni lūrēdami uz citiem sava vecuma biedriem, kas skraida apkārt džinsu bikšelēs. Ik pa brīdim tiek ierubīta pirotehnika – nekad nezini, no kuras puses parādīsies blīkšķis. Nav pat runa par kkādu skatu debesīs – galvenais, lai būtu kārtīgs troksnis un eksplozija. Vienā brīdī bērni sāk histēriski skraidīt apkārt ar degošām raķetēm rokās. Ja bērnībā mamma būtu pieķērusi mani vai brāli, tādas turam rokā, visticamāk sadotu pa pakaļu.

Bet par Chiang Mai – man šī pilsēta ir neticama skaistuma tempļi uz katra soļa, budistu mūki, kas agros rītos dodas pilsētas ielās vākt ziedojumus, smaidīgi, laipni un atsaucīgi cilvēki, iecietīgākie autovadītāji pasaulē (ar divriteni kopējā satiksmē pārvietojoties, izpildu tik murgainus manevrus, ka ikvienā Eiropas valstī jau būtu nopīpināta beigta), sarkanie satiksmes „minibusiņi”, zivju un baložu barošana parka dīķi, kolorīti dienas un nakts tirgi, divriteņi, ko vietējie atstāj uz ielas nepieķēdētus, un iespējams gardākā nūdeļu zupa, ko man izdevies nobaudīt. Es zinu – tas nav daudz, ko pateikt par pilsētu, bet tie ir vaibsti, ko esmu iezīmējusi viņas sejā. Un tādu es to atcerēšos starp visām citām. Laipnu, darbīgu un vienlaikus nesteidzīgu, pašapzinīgu, godīgu un sakoptu.

3 thoughts on “Taizeme. Chiang Mai

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

w

Connecting to %s