Home

Pai1

Pai
Nebija manos plānos. Bet citu ceļotāju nemitīgā murdoņa par vietu, kas ir kā maza hipiju paradīze – laiska, nesteidzīga, draudzīga un, protams, ar regeju, mani sagūsta. Un dienā, kad man plānots doties uz Chiang Rai, nomainu galamērķi.
Pirmais iespaids – veikalu, kafejnīcu, viesu namu nosaukumos uzstājīgi dominē vārds „love”. „Es mīlu Pai”, „Pai ir iemīlējies”, „Mīlestība ir gaisā”, „Kafija ar mīlestību” un tā tālāk un tā joprojām. Mīlestība ir visur – ar mīlestību visi ēd, brauc ar motorolleriem , ar mīlestību ziež pretodu krēmus un ar mīlestību kasās, ja nav uzzieduši. Visi pieklājīgi un draudzīgi līdz absurdam. Ja es kādam nejauši uzgrūžos, tad atvainojos es, atvainojas viņš, atvainojas visi blakus stāvošie, un apstājas pāris riteņbraucēji, lai atvainotos. Sajūta, it kā es būtu nokļuvusi kādas leļļu mājas mazliet palielinātā versijā. Puķu podiņi, lampiņas, lukturīši kokos, putnu būrīši, kartiņas, glezniņas… un visa pasaule vienkopus – gan taieši (šī nu ir vieta, uz kuru arī viņi paši brauc atpūsties), ķīnieši, korejieši, un visa nu jau ierastā buķete ar bālģīmjiem.
Pai man pievienojas arī Matilde. Nolemjam noīrēt motorollerus. Es ar rolleri (pie stūres) esmu braukusi pāris reizes Sējās un vienreiz Indijā, kas nozīmē, ka mana pieredze šajā jomā ir vismaz trīsreiz lielāka kā Matildei. Samaksājam vietējam čalim, lai pamāca mūs. 3,5 Ls no deguna, 40 minūtes uz vientuļa ceļa, pāris knifi, kā tikt galā ar asiem pagriezieniem, un es saņemu čaļa svētību izbraukt ielās. „Congratulations, Sandija – you are ready. Do not take more than one passenger!”
Pai dienas paskrien zibens ātrumā (ko nevar teikt, par manu braukšanas ātrumu – pie 40km/h jau jūtos, kā Lorenco Lamass, kurš, rūsgano pačku kratīdams, trauc glābt kādu 90to gadu skaistuli ar zilām acu ēnām). Bet, lai cik pievilcīga un sevī ievelkoša nebūtu šī vieta, tā tomēr nav Taizeme. Tas ir spēļu laukums, kurā pieauguši cilvēki spēlē „pasaules ģimenēs”, kas visticamāk balstīta Lenona dziesmā „Imagine”.
Vēlāk, Sopongā, gan nonāku pie secinājuma, ka iespējams Pai laiku esmu pavadījusi zem hipnozes vai sēnēm, jo, kad stāstu par savām sajūtam par šo vietu, visi uz mani skatās, ka uz jukušu – Common, the place is shit, so crowded and loud! Kārtējo reizi pierādās, ka, pat vienlaicīgi esot vienā un tajā pašā vietā, katrs cilvēks uztver notiekošo pilnīgi citādāk.

Soppong

Soppong

Dodoties Mjanmas robežas (skaidrībai – Mjanma nav manos šī ceļojuma plānos) virzienā, uz ceļiem parādās militārie posteņi. Autobusā visiem tiek pārbaudīti personu apliecinoši dokumenti. Paldies Dievam, mūsu vidū nav neviena nelegālā birmiešu strādnieka, kurš tiktu deportēts atpakaļ vai, kas ticamāk, kuram nāktos šķirties vismaz no nedēļas algas, lai atpirktos. Ieceļotāji no Birmas Taizemē ir kā turki Vācijā – dara vissmagākos darbus par trīsreiz mazāku atalgojumu kā vietējie un, ja turklāt viņiem ir problēmas ar papīriem, tad viņu stāvoklis šeit ir vēl jo vairāk neapskaužams. Nē, man nav taisnība – tas tomēr lielā mērā ir apskaužams tik daudzu viņu tautiešu acīs, kuri dzīvo daudz skaudrākos apstākļos savā valstī.

Pilnīgi nejauši nokļūstu satriecošā vietā – Cave Lodge – viesu mājā 9km no Soppong. Par viesu māju to nodēvēt gan mēle mežģās, jo šī vieta ir kaut kas vairāk. Tās saimnieks austrālis Džons šajā apvidū dzīvo jau 30 gadus, ir atklājis lielu daļu no apkārtnes unikālajām alām, tās apsekojis, devis tām vārdus (mans mīļākais alas nosaukums ir „Shit, It’s Big”), kā arī uzbūvējis visā reģionā pirmo viesu māju un sācis tūristu piedzīvojumu tūres pa alām – tiesa, tikai tām, kas ir relatīvi drošas – nav pildītas ar indīgu gāzi vai uz iebrukšanas robežas. Šobrīd gan Džons ar savu otro sievu atpūšas Austrālijā un teritorijā saimnieko viņa meita Mindija no pirmās laulības ar Šanu cilts skaistuli Djū.  Mindijas draugs austrālis Sems – atklāts, smaidošs, sirsnīgs puisis – kārtējo reizi pierāda mazliet kaitinošo visu austrāļu iezīmi – pilnīgi vēsu galvu visā, kas attiecas uz neganto apkārtnes faunu. Pie sevis šie pieraduši pie visādiem neradījumiem (kurus Eiropas zvēri visticamāk vienkārši izmeta no kontinenta un nosūtīja kolonijā uz nekurieni ), un īpaši nekautrējas ņirgāties par citu valstu pārstāvju bieži vien nepamatotajām bailēm no visas eksotiskās radības. „Vai te ir čūskas?” – „Jā, protams. Bet ne īpaši indīgas.” „Žurkas?” – „Nu, bet, protams – te taču ir džungļi”. „Lielie zirnekļi?” – „Jaaap”. „Simtkāji?” – „No viņiem tak nemirst – nu,ok –  kādas stundas piecas pašiem gribēsies nomirt no sāpēm. Galvenais izkratiet kurpes pirms vilkšanas un negrābstieties tumsā gar savām mantām.” „Vai suņi ir draudzīgi?” – „Jā, bet naktī labāk turiet rokās nūju un dažus akmeņus.” Un tā tālāk…

Šādā vietā vienkārši nedrīkst nedoties pārgājienā pa alām. Diena izvēršas satriecoša, iespaidiem pārpilna, mega aizraujoša un biedējoša vienlaikus. Problēma tāda, ka man piemīt klaustrofobija. Ne īpaši izteikta (nu, lifti un šauras mazmājiņas mani nebiedē), bet tomēr… Un tikt apraktai dzīvai nu pilnīgi noteikti nav veids, kā es gribētu noslēgt savu ceļojumu. Pirms tūres drošības labad nojautāju, vai alas būs šauras. Nu, tikai pāris vietas būšot drusku jāparāpo, bet citādāk – plašumi bezmaz kā balles zālē. Kad dienu vēlāk jau veselu mūžību, kā man liekas, uz vēdera lienu (ir pārāk šaurs, lai pārvietotos rāpus) pa ūdens pielijušu caurumu, pie sevis skaitot elpas vilcienus, lai atvairītu tuvojošos panikas lēkmi, esmu gatava nolādēt pat Edgaru Alanu Po, kura daiļrades uzaušana prātā situāciju nebūt nepadara vieglāku.

Vēlāk vakarā palasos „Cave Lodge” saimnieka sarakstītās grāmatas „Wild Times” (starp citu, reti aizraujoša literatūra) sadaļu par alām. Izrādās manā „favorītē” pirms desmit gadiem gājis bojā holandiešu ceļotājs – vienkārši paslīdējis un iegāzies alas dziļumā esošajā ūdenskritumā.

Bet tālāk tad uz Maeng Hong Son.

2 thoughts on “Taizeme. Pai un Soppong

  1. Tev tas priekšstats par austrāļiem no Dziedoņiem ērkšķu krūmā? Un, mīļā, es ceru, ka neesi saēdusies melnzemi pārak daudz

  2. Nē, man tas priekšstats no visiem ceļojumā sastaptajiem austrāļiem. Te viņu daudz. Ja es paļautos tikai uz informāciju no Dziedoņiem ērkšķu krūmā, tad sagaidītu, lai viņi visi ir vai nu aitu gani vai pavieglas uzvedības priesteri.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

w

Connecting to %s