Home

Mae Hong Son

Maza, gleznaina, kalnu ieskauta pilsētiņa ar ezeru (nu, dīķis) tās centrā. Uzkāpju kalnā, aplūkoju dažus tempļus, nobildēju ezeru un… taisos, ka tieku…

Chiang Rai – ceļš uz Luang Prabbang

Maaaan patīk. Sajūta vēl relaksētāka kā Chiang Mai, autoosta pašā pilsētas centrā, cilvēki draudzīgi, karte saprotama, ēdiens uz ielas izcils – viss, ko meitene var vēlēties. Pavadu Chiang Rai gan tikai vienu dienu, jo man tas vairāk ir pieturas punkts ceļā uz Laosu. Un, jā, šeit es pamanos „tikt pie bērna”. Viņam ir ~45 gadi, viņš ir no Parīzes un viņa vārds ir Terī. Satieku viņu, hosteļa pagalmā ganot wi-fi. Sarunas beigās Terī ir izlēmis pievienoties man nākamajā dienā šķērsot Laosas robežu. Tikšanos norunājam no rīta plkst.05:30. Norunātajā laikā es gaidu, gaidu, bet Terī nesagaidu. Nu, neko – būs aiztusējis vietējā regeja bārā , kur redzēju viņu pēdējoreiz – nodomāju un dodos uz autoostu. Ir plkst.06:15, es vietējā autobusā  jau esmu atradusi sev jaunus draugus – britu puisi un austrāļu pāri -, ar kuriem pacilāti tērgājam, kad pēkšņi no autobusa aizmugures kā rotaļu klauniņš no kastītes izlec Terī – saburzīts, izpūris – ar kliedzienu spāniski: „Sieviete! Kur tu vazājies? Es tevi jau stundu te gaidu!” Izrādās, šis autobusā šņākuļojis jau no plkst.05:00, īsti gulēt nav gājis, bet viņa omu tas gan ne par kapeiku nav sabojājis. Tieši otrādi. Nākamās divas dienas uz laivas, kas kursē no Laosas/Taizemes robežas līdz bijušajai valsts galvaspilsētai Luang Prabang, varētu nodēvēt arī par viena cilvēka šovu. Terī kļūst par visu pasažieru lielāko draugu un izklaidētāju. Viņš nepārtraukti dzer alu, pīpē zāli, atrod laiku aprunāties ar ikvienu, spēlē ģitāru, dzied kādās četrās valodās (vienlīdz sūdīgi visās), dzen jokus par amerikāņiem, par šiem jokiem atvainojas austrāļiem, un nemitīgi piekārto bikses, kas viņam kā tīnim visu laiku šļūk uz leju. Es viņam esmu mammas lomā – čekoju, vai viņš ir iekāpis laivā, vai nav atpalicis no pārējiem, vai nopircis pusdienu sendviču utt. Jau vizualizēju, kā varētu šim ar siekalainu mutautiņu drīzumā arī muti noslaucīt un keponiņu piekārtot. Nonākot Luang Prabang, kamēr ar pārējiem koordinējam kopīgus vakariņu plānus, Terī atkal nozudis. Bet nu mierinu sevi ar domu, ka šis pieaugušais bērns sev draugus atradīs jebkur, un nolemju nedzīties pa visiem apkārtnes caurumiem, „pazudušo dēlu meklējot”.

LAOSA

Luang Prabang. Pilsēta – Unesco mantojums

Templis pie tempļa, karaliskā pils, iespaidīgi skati uz upi, mūki pilsētas ielās, tirgi un apkārtstaigājošas vietējo cilšu sievietes ar suvenīriem. Un viss centrs piekārtots falangu vajadzībām – tuktuki, milzu bagetes (Laosā ir vēl jūtama spēcīga franču kolonizācijas ietekme), augļu kokteiļi uz katra stūra. Pavadu Luang Prabang trīs dienas, drasējot pa tempļiem, muzejiem, pusdienas karstumā velkot kājas gar upi un vakaros ložņājot gar nakts tirgus ēdienu stendiem.

Un tad es nespēju pretoties kārdinājumam doties uz Vang Vieng – vietu, ko mēdz dēvēt par Laosas Pai.

Vang Vieng

Holy shit! Nē, ok – noņemam vārdu „holy”. Te viss ir tikai par un ap tūristiem. Lielākā apkārtnes izklaide – tjūbings – peldēšana pa Mekongu riepas izmērā pūslī. Pagājušajā gadā uz upes bojā aizgājuši 27 cilvēki – pārsvarā austrāļi (Taizemē un Laosā vispār iet bojā vienkārši slims daudzums ar austrāļiem), lecot upē ar auklām vai trosēm (Iešūpojies un lec. Ja ielec nepareizā punktā, tad beigta balle), pūšļos braucot aiz ātrumlaivām, vai vienkārši esot tādā stadijā, ka varētu noslīkt arī mutes bļodā. Šobrīd, kā runā, pateicoties arī Austrālijas valdības spiedienam, tjūbings palicis, bet noņemtas visas papildus atrakcijas – nekādas lingošanās ūdenī, ātrumlaivas un bāru gar upes malām, kur iepriekš varēja brīvi iegādāties ne tikai alkoholu, bet arī dažādus „laimīgos” kokteiļus un „maģiskās” uzkodas. Tātad, ko ES dabūju no šīs tjūbinga „atvasaras” – relaksētas 5as stundas uz upes, pa straumi lēni slīdot savā pūsli, ik pa laikam ar plaukstām sevi paairējot uz priekšu un cenšoties neuzsēsties uz kārtējā sēkļa, čalojot ar pārējiem un baudot dabasskatus. Plus, pāris vietās var izkāpt krastā nopirkt alu, kas vēl pirms pāris mēnešiem neesot bijis atļauts.

Vang Vieng ir skaista daba – kalni, upe, apkārt alas, kur ložņāt, klintis, kur kāpt… Un to visu sabojā bars ar 18gadīgiem, nemitīgā pālī esošiem  dickheadiem (latviski tas gan būtu vēl precīzāk). Kārtējo reizi pārliecinos, ka dažiem „ceļotājiem” vienkārši vajadzētu aizliegt izbraukt no valsts. Kaulēties par 5iem santīmiem (kaulēšanās ir ok, ja to nedara, pazemojot pakalpojuma sniedzēju un tas nav par smieklīgi mazām summām), izturēties pret vietējiem kā pret sxxiem un vienkārši absolūti nerespektēt valsti, kurā atrodies… Pašas elementārākās uzvedības normas pat komiksu formātā ar bildītēm izvietotas apkārtnē- nestaigāt pārāk atkailinātam, nelikt kājas uz galda, publiski neizrādīt fizisku kaislības pretējam (vai savam) dzimumam… Sajūta, ka, piemēram, Lielbritānijā daži bērni tiek audzēti suņu būdās un tad, sasniedzot pilngadību, aizsūtīti uz Laosu, lai izskrienas. Dažreiz, goda vārds, vienkārši gribas uzšaut.

Ar divām dienām man ir gana un dodos uz Vientiane, kur kopā ar ceļā sastaptu holandiešu puisi pavadām laisku dienu, kas noslēdzas vietējā boulinga centrā, kur esam gandrīz vienīgie falangi un varam pilnībā izbaudīt vietējo kolorītu.

Tagad tad esmu nokļuvusi Tha Khaek, kur visi tiekas, lai dotos loopā – 3 dienu izbraucienā ar motocikliem pa apkārtnes ceļiem un neceļiem. Es gan laikam nepievienošos. Viesu māja šobrīd mazliet atgādina lazareti un tas ir gana spēcīgs arguments meitenei, kura ar skūteri brauc lēnāk un nedrošāk kā ar velosipēdu.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s