Home

Pakse – Don Det

„Nu, tad – ceļosiet „mežonītī”?” – man jautā ārsts, pie kura pirms ceļojuma konsultējos par nepieciešamajām potēm. Tas nozīmē ceļot uz savu roku, bez grupas, saplānota maršruta un iepriekšējām rezervācijām. Līdz šim visu laiku pie sevis esmu sūkstījusies, ka ceļoju pārāk „tūristiski”, izaicinājums nulle, vietējos ne vella satieku, un vispār – pārāk daudz baltu seju apkārt. Kā tur bija tas teiciens – „Esi uzmanīgs ar savām vēlmēm” ?

Laosā vietējais transports bieži pārklājas ar t.s. „tūristisko” ar to atšķirību, ka tūristi savas biļetes pārsvarā pērk savos viesu namos vai entajos birojos, maksā vairāk kā vietējie, bet za to – tiek savāķīti no mītnes vietas namdurvīm. Un autoostas kā likums ir stipri ārpus centra, attiecīgi izpaliek asiņainā kaulēšanās ar tuktuku vadītājiem. Daži gadījumi pa rubli – tie, kas pirkuši biļetes VIP busos, tiek sapihņīti tajos pašos lokālajos autobusos un tad kā izbiedētas dzērves groza kaklus, aptverot, ka „te tak nav pat tualetes”. Plus Laosā sīkāki  kravas pārvadājumi netiek atdalīti no pasažieru transporta, drīzāk ir sajūta, ka pasažieri paredzēti, lai pieturētu entās kastes un pakas, kas izliktas ejās, zem krēsliem un platībā, kas oriģinālā bija paredzēta cilvēku kājām. Kad kā odziņas uz tortes ejas pašā augšā vēl tiek saliktas ceļotāju mugursomas, rodas sajūta, kā skatoties Raiņa „Zelta zirga” avangarda versiju, kurā bars ar Antiņiem izmisīgi cenšas pārrausties pāri stikla kalnam.

Bet nu „mežonītis” gan man sākas tad, kad, pateicoties dažādām sakritībām un pašas stulbumam (ir jābūt ne pārāk gudram, lai ceļošanai izvēlētos Maestro karti (otru turklāt aizmirstot mājās), no kuras nav iespējams izņemt naudu 90% bankomātu un, pateicoties kurai, arī mēroju vairāk kā 100 kilometrus vienā virzienā uz Paksi, attopoties, ka uz salas esmu palikusi bez naudas) man sākas pārbraucienu sērija vietējos songtjau (kā lielāki tuktuki ar diviem soliem gar malām un vienu pa vidu, īsākiem pārbraucieniem patīkamāki par autobusiem, garākiem… gaumes jautājums). Dzīvi cāļi zem soliem, maisiņos vemjoši līdzbraucēji, mātes, kuras niķīgiem bērniem liek skatīties uz mani, lai šie aiz izbrīna nomierinātos, plāniņa vidū un uz jumta salikta visdažādākā izmēra, formas un satura krava… un vispārēja sajūsma, kad, kad es kādam pasaku „labdien”, „paldies” vai „cik maksā” laosiešu valodā. Tad šie mani vārdi parasti tiek atkārtoti pa visu songtjau ar atklāsmi „Re, izrādās, šī māk arī runāt”. Bet šis ir arī brīdis, kad visi pieņem, ka es acīmredzot brīvi varu komunicēt vietējā mēlē, un tad nu tieku apbērta ar jautājumiem un informāciju, ko diemžēl vienkārši nespēju saprast. Varu tikai stulbi smaidīt un mežonīgi vaikstīties, izraisot smieklu vētras un kārtējo reizi pierādot, ka tie falangi „īsti riktīgi tomēr nav”.  Un tās ir stundas un stundas kopā tikai ar vietējiem, ucinot viņu bērnus, smaidot, vērojot, smejoties kopā ar pārējiem, bieži vien nesaprotot joku, vienkārši tāpēc, ka ir jautri, pusdienas iegādājoties no mazām rociņām, kas ar gaļas iesmiņiem, rīsu paciņām un zaļiem mango ik ap laikam tiek pabāztas logu un durvju ailēs…  Un tā ir iespēja izbaudīt laosiešu laipnību, dzīvesprieku, izpalīdzību un viesmīlību. Sēdvietas transporta līdzekļa priekšā blakus šoferim tiek pietaupītas viņa draugiem vai sievai ,vai mūkiem, kuriem tā arī ir vienīgā iespēja visnotaļ šaurajos apstākļos izvairīties no fiziskas saskarsmes ar sievietēm (mēs nedrīkstam pieskarties mūkiem, tāpēc arī ziedojumus sievietes var pasniegt tikai ar vīrieša starpniecību vai, novietojot savu velti mūkam priekšā).

Don Det sala

Jā, tātad esmu nokļuvusi Laosas Dienvidos, uz salas pie pašas Kambodžas robežas. Izvēlos apmesties 15 minūšu gājienā no paša centra. Blakus dzīvo laosiešu ģimene, no kuras īrēju istabu ar skatu uz upi. Mazi bērni, cālēni, pīlēni, kaimiņu sivēni… sajūta, kā Latvijas laukos… ja Latvijas laukus varētu iebāzt pirtī. +39 grādi, dušā gandrīz karsts ūdens (sakarsis no gaisa), nemitīga dzeramā ūdens pudeļu maiņa un padošanās karstuma velnam, saprotot, ka fiziski nav iespējams mainīt 5as drēbju kārtas dienā, kā gribētos (jau šobrīd visas manas drēbes ir tā pārmazgātas, ka jūtos kā no Skandināvu filmas – nu, tjipa – tēli ir, saturs ir, a krāsu ta nav)

Pieminot mūsu ikgadējo Lieldienu laivu četrdiennieku, pēc kura mežonīgi ilgojos (šogad pirmo reizi tas atcelts, jo visās Latvijas upēs ledus), Lielajā piektdienā dodos kaijaku izbraucienā pa Mekongu. Attopos vienā laivā ar sportisku, iedegušu pusmūža vecuma francūzi Filipu, kurš ir pieredzējis airētājs un pēc manām sajūtām, vēl pieredzējušāks armijnieks. Kamēr pārējās laivas, kā dzirdu aizmugurē, kko jautri spurdz un šļakstās ar ūdeni, es tikai cilāju airi pēc Filipa komandas „Labais, kreisas, labais, kreisais, viens, divi, viens, divi”. Nonāku pie atklāsmes, ka viena no mana mūža dilemmām ir būt vienlaicīgi gan uzvarētāju komandā, gan tajā ballētāju barā, kas velkas visiem nopakaļus, dzerot alu un mētājot rupjas anekdotes. Nu, ziniet – tajā kompānijā ar džekiem, kas, dodoties uz deju/koru/teātra nometnēm ārpus valsts, autobusa aizmugurē ir vafelē jau pirms Viļņas…

Kad pēdējā vakarā uz salas atvados no savas laosiešu ģimenes, ģimenes galva uz brīdi pazūd, lai atgrieztos ar ap roku liekamu diedziņu saitīti, kādas iepriekš esmu redzējusi laosiešiem, visvairāk bērniem. „Tas tev – veiksmei!”. Esmu aizkustināta.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

w

Connecting to %s