Home

Pnompeņa

IMG_6034

Ar francūžiem un holandiešiem ir vāks. Tiklīdz viņi satiek savus novadniekus, un tas notiek nepārtraukti, visa komunikācija momentāni sāk norisināties viņu dzimtajā valodā. Jau pāris reizes esmu tikusi iesprostota pie viena galda ar man svešā mēlē runājošiem kompanjoniem, pārtiekot no kāda līdzcietības tulkojuma. Ar austrāļiem, amerikāņiem un britiem biki vienkāršāk – kad viņi „savējo” vidē sāk izcelt ārā visas savas izloksnes, slengus un vārdu īsinājumus (draugi, Jūs esat atvaļinājumā, Jums IR laiks izrunāt pilnus teikumus) – , vēl varu mēģināt sekot līdzi. Bet nu fakts – sāk mazliet pietrūkt komunikācijas latviski.

Jau gandrīz mēnesi esmu vizualizējusi, kā metīšos ap kaklu pirmajiem satiktajiem latviešiem. Kaut vai urlām, kaut 60gadīgiem sekstūristiem,  cacām vai Tranzīta faniem.

Man paveicas – ap kaklu metos saviem Pnompeņas hostiem – Mikam un Zanei – pārim, ko iepriekš ‘’dzīvajā” nekad neesmu satikusi, bet kam, izmantojot kopīgas pazīšanās, esmu uzprasījusies ciemos. Esot Latvijā, ir pat grūti novērtēt, cik iepriecinoši dažreiz ir satikt cilvēkus, kuri ar tevi runā „vienā valodā” – visās nozīmēs, kuriem mājās pēkšņi ieskanas „Hospitāļu iela”, kuri zina, ka Latvija IR valsts,un vakarā piedāvā uzcept karbonādi. Plus saņemu mega vērtīgu informācijas gūzmu par Kambodžu un īsu mācību stundu khmeru valodā, pateicoties kurai es jau, bruņojusies ar frāzēm „Labdien”,  „paldies”, „cik maksā”, „tik dārgi?”, „nē, paldies”, „uzredzēšanos”, esmu atkal gatava kļūt par populārāko meiteni  ikvienā tuktuku pieturā. Un pieļauju, ka, pateicoties tieši Zanes un Mika klātbūtnei, Pnompeņa kļūst par mana ceļojuma līdz šim mīļāko pilsētu, „izcērtot” pat Chiang Mai, Luang Prabang un Vientiane. Te ir viss – haoss un kārtība, grezni tempļi un ubagi, multikulturāla vide un khmeru tradīcijas. Un satiksme… nu, līdz Indijas bezpriģelam varbūt gluži nevelk, bet tālu nav. Katrs brauc, kur grib un kā grib, vienlaikus čekojot, ko dara pārējie.  Mans transporta līdzeklis šajā pilsētā ir motocikla aizmugures sēdeklis – divreiz lētāk par tuktukiem, ātrāk un visnotaļ aizraujošāk – iespēja vērot satiksmi ar ceļgalu 20cm attālumā no garāmbraucošām mašīnām, sasmaidīties un dažkārt arī pārmīt frāzes ar citiem braucējiem. Vārdu sakot, mazs, bet piedzīvojums.

Jau pirms došanās uz Kambodžu biju sasmēlusies druskas par valsts vēsturi, īpaši, protams, par Pola Potsa režīmu un sarkanajiem khmeriem. Ir neiespējami būt šajā valstī un koncentrēties tikai uz smukumlietām – dabu, tempļiem, cilvēku smaidiem – , zinot, ka tikai pirms 30 (!!!) gadiem 3 000 000 (!!!) Kambodžas iedzīvotāju gāja bojā sarkano khmeru valdīšanas laikā. Ceturtā daļa kambodžiešu dažu gadu laikā vienkārši noslaucīti no zemes. Visa valsts pilna ar cietumiem, darba nometnēm , Killing Fields… un atmiņām.

Piespiežu sevi apmeklēt Tuol Sleng – zināmāko Kambodžas ieslodzījuma iestādi. Skolas mācību klases, kas izmantotas cilvēku spīdzināšanai, lejas stāvos izveidoti steliņģi cietumnieku izmitināšanai, slejas ar apcietināto foto uzņēmumiem, uz kuriem skatoties, neizturu un ap stūri apraudos, apzinoties, ka visi šie cilvēki, kas raugās no bildēm, ir miruši. Nē, nevis vienkārši miruši, bet nomocīti līdz nāvei, atšķirti no ģimenēm, pazemoti un nonākuši Killing fields – laukos, kur kaplis, āmurs vai mačete bija populārākie eksekūcijas instrumenti (lodes bija pārāk dārgas). Un cilvēkiem nav pat ārēja ienaidnieka, ko ienīst, jo ne jau amerikāņi, krievi vai vjetnamieši bija „sliktie”. Paši kambodžieši iznīcināja savus tautiešus. Aiz bailēm, pārliecības vai vienkārši situācijas neizbēgamības. Jā, tieši jautājums – kas bija šie sarkano khmeru „kareivji” (angliski combats, jo viņiem netika piemērots vārds soldiers), kādi bija viņu motīvi, dzīvesstāsti, un, ko viņi dara šobrīd, mani laikam interesē visvairāk. Tikai daži no viņiem ir piekrituši runāt publiski un, jā – šajos stāstos dominē bailes. Pēc cietuma apmeklējuma sāc mazliet citādāk skatīties uz cilvēkiem. Sāc prātot, cik veci viņi bija tajā laikā, kas notika ar viņiem, viņu tuviniekiem, kaimiņiem… Un sāc vairāk novērtēt katru smaidu. Un to šeit ir TIK DAUDZ. It kā visas šausmas nekad nebūtu notikušas.

Bet nu esmu nonākusi Ankorā – pasaules brīnumā. Ja esat redzējuši Indiana Jones filmas, tad šeit es jūtos, kā esot tajā. Staigāju ar atvērtu muti un knipsēju naskāk par japāņiem.  Bet par to nākamajā ierakstā.

3 thoughts on “Kambodža. Phnom Penh

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

w

Connecting to %s