Home

Phnom Penh

Īpaši neceremonējoties, esmu ieriktējusies Zanes un Mika azotē. Tas nozīmē, ka Pnompeņa ir mana Kambodžas ceļojuma centrālais punkts – ass, no kuras dodos baudīt apkārtni un pēc tam atgriežos gluži kā mājās pie maniem Kambodžas „vecākiem”, kuri mani izgulda, pabaro un izgaismo par lietu kārtību šajā valstī. Vienu dienu kļūstu par aculiecinieci, kā uz mūsu ielas saskrienas mocis ar tuktuku. Tālākais viss norisinās absolūtā klusumā – tuktuka vadītājs uz ielas sameklē otra džeka nokritušo ķiveri, uzsit viņam pa plecu, abi samājas un katrs aizbrauc savā virzienā. Situācijā, kurā Latvijā sāktos vismaz izskaidrošanās pa tēmu „Kak jeģeš, ģerevņa?!”, šeit neviens nepacēla balsi, nesāka diskutēt, kurš vainīgs un neizrādīja ne mazāko agresijas pazīmi. Kā man uzreiz izskaidro Miks, te neviens nevēlas „zaudēt seju”, tāpēc viss tiek kārtots mierīgi, maksimāli izvairoties no konfliktiem. Konkrētajā gadījumā gan neviens no iesaistītajiem nebija barangs, kas situāciju vērstu maaazliet citādāku.

Un satiksmes negadījumu te esot vairāk kā Purvciemā urlu. Valsts Dienvidos arī redzu, kā tumsā Kambodžas ceļi pārtop par neizgaismotu lopkautuvi – aizmugures gaismas (un dažkārt arī priekšējās) nav nevienam, jebkādu ceļa satiksmes noteikumu un pat vienkārši savas ceļa puses ievērošana attiecas laikam tikai uz mīkstajiem…

Kep – Sihanoukvile – Chi Pat – Koh Kong

Tuvojoties khmeru Jaunajam gadam, kas tiek svinēts 4as dienas, kļūst skaidrs, ka vajag atrast kādu patīkamu vietu, kur šo laiku pavadīt, jo drasēt apkārt pa valsti īsti nav jēgas – viss ciet, transports pārpildīts un cenas dubultojušās. Izvēlos Kepu.

Sestdienas rītā Pnompeņā sajūta kā dienu pirms Ziemassvētkiem Rīgā – visi steidz veikt pēdējos pirkumus, eglīšu vietā uz katra stūra tiek pārdotas banānu lapas, ziedi un augļi ziedojumiem, visa pilsēta čum un mudž. Kāda man nezināma pārpratuma rezultātā manu vietu autobusā aizņēmis kāds cits un, ņemot vērā, ka pirmssvētku dienā visi cenšas tikt ārā no pilsētas pie savām ģimenēm, skaidrs, ka jaunu biļeti nedabūšu. Vienīgā opcija – doties uz konkrētu tirgus placi un kopā ar vietējiem mēģināt tikt kādā busiņā, kas darbojas līdzīgi kā songtjau Laosā – vadītājs mēģina sadabūt maksimāli daudz pasažierus un dodas ceļā tikai tad, kad transporta līdzeklis pilns līdz lūpai. Busiņu, kas dodas man vajadzīgajā virzienā, atrodu, par cenu vienojamies un tad sāku ar sevi derības – cik cilvēki tiks satūcīti vienkopus. Busiņā ir 11 sēdvietas, es uz aci novērtēju iespējamo papildus platību un lieku likmi uz 20 personām. Gala rezultātā ceļā dodas 25 (!!!) pasažieri (plus šoferis) un krava – bagāžnieka durvis atrautas vaļā un metru aiz tām vēl torčī ārā kopā sašņorētas kastes un pakas, uz kurām kā gailēni satupuši jaunākie čaļi. Pavadu 3 stundas piespiesta pie sienas ar pusgalvu ārā pa logu, kā rezultātā viens plecs iegūst izteikti tumšāku nokrāsu kā otrs un seja vēl divas dienas līdzinās Latvijas karogam.

Pa ceļam varu novērtēt arī pārējo satiksmes dalībnieku radošo izdomu pasažieru un kravas pārvadājumu jautājumos. Manas favorītes – vieglās automašīnas, kuru bagāžniekos sasēduši cilvēki, vāku pieturot atvērtu ar koka pīckas palīdzību (tieši tāda pati ir Sanitas un Mārtiņa mašīnai Latvijā). Iepriekš biju diezgan lepna, ka, mainot dzīvesvietas, esmu iemanījusies visu savu mantību salādēt divās vieglajās automašīnās. Kambodžā tā būtu neredzēta izšķērdība – visas manas panckas tiktu pārvestas vienā piegājienā uz viena motorollera, pa virsu vēl uzsviežot pāris draugus un alus kasti.

Bet nu Kepa… peldos, lasu grāmatas, vandos pa krabju tirgu kopā ar viesu mājā satiktiem amerikāņiem, mazliet paložņājam pa apkārtnes alām, Jaungada vakaros šaujam raķetes, dzeram vietējo viskiju ar khmeru tuktuku vadītājiem, un… un tas arī viss. Ja kāds man pajautātu, ar ko es konkrēti tur nodarbojos piecas dienas, es atbildētu : „Ar h***u, mīļais, ar h***u…”

Tālāk cauri Sihanoukvilei dodos uz Čipatu un Koh Kong (neticami skaisti skati un ceļš), kur satieku Kasparu un Pagrabu – latviešu puišus, kuri reģionā strādā par reindžeriem un aizsargā mežus no izciršanas, malumedniecības utt. Katram sava stacija, zaldāti un apsekojamā platība. Abi dzīvojas pa džungļiem, cīnās ar izcirtējiem, audzina savus suņus (Kasparam stacijā ir laikam 7 gabali, Pagraba mīluļi savukārt saprotot latviski un dažus lamuvārdus krieviski), brīvajā laikā dragā ar močiem – vārdu sakot, tāda īsta veču pasaule. Izrādās, ka baltie Kambodžā nedrīkst nēsāt šaujamieročus – tātad paradokss, ka puišu pakļautībā esošie khmeri drīkst šaut, bet viņi paši nē. Nu, ja godīgi – abi gan izskatās tādi, ka varētu nogalināt cilvēku arī ar karoti…

Bet nu – atpakaļ Pnompeņā. Šovakar mans pēdējais vakars Kambodžā un tad jau – Esi, sveicināta, Vjetnama!

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

w

Connecting to %s