Home

„Nāc, nāc, Anniņa, še saldi riekstiņi… „ – šie „Dzelzs vilka” dziesmas vārdi man skan galvā, staigājot pa naksnīgās Saigonas tūristu rajonu. Neonos izgaismoti naktsklubi ar jauniņām, smukām vjetnamiešu meitenēm pie ieejas, entie masāžas saloni, kur jau no izkārtnēm noprotams, ka masāža beigsies „laimīgi”, bārs pie bāra, un galdiņi ar vecākiem džentelmeņiem un viņu mazmeitām. Pa ielām, klupdamas uz mega platformenēm, uz darbu steidzas pieticīgi tērptas vjetnamiešu meitenes (Nu, „pieticīgi” pēc Āzijas standartiem. Latvijā laba daļa sieviešu, pat, ejot pēc maizes (lai gan maizi droši vien viņas vispār neēd), velk mazāk drēbju mugurā). Bet man patīk. Ielās dzīve kūsā, alkohols līst, motorolleri pīpina, feikās grāmatas un saulesbrilles tiek piedāvātas ik uz stūra, muguras masāžas un pat banku procedūras tiek veiktas, klientam nepametot galdiņu un iesākto alus pudeli. Pastaigājot mazliet nostāk, atklājas pilnīgi cita aina – 10os vakarā ielas izslaucītas, jo vjetnamieši normālie agri iet gulēt, lai vēl agrāk celtos, 5os no rīta parciņā pavingrotu un dotos uz darbu. Pilsēta ir darbīga, satiksme psiha, cilvēki draudzīgi, moto takšu vadītāji tēlo kā pie Staņislavska mācījušies, rokassprādžu pārdevējas neatlaidīgas kā Baltcom tirdzniecības čaļi – vārdu sakot, jūtos gandrīz kā mājās.

Pa vidu visiem muzejiem, parkiem un citiem kultūras vai, precīzāk, kara vēstures pieminekļiem esmu aizkūlusies paložņāt pa vjetnamiešu komunistu tuneļiem Cu Chi ciematā. Rāpojot kā žurkulēns pa šaurāko eju, ar lukturīti zobos un, cenšoties ar galvu neuzgrūsties sikspārņiem, atsaucu atmiņā vasaras vakaru, kad ar brāli tukšā tulpju laukā pie Plāņu lauku mājas rakām sev bunkuru. Atceros, ka es vēl uzraiderēju, ka jārok divi, lai man arī beidzot būtu sava istabiņa. Nu, nē – labāk visu mūžu gulēt kopīgajās hosteļu guļamistabās nekā pašai savā pazemes istabiņā. Ir neaptverami, ka gadiem ilgi cilvēki ir uzturējušies pazemē, kur gaiss pienāk tikai no šaurām, augšpusē nomaskētām trubām, kur ir šaušalīgi sviedrējoši karsts, kur personīgā telpa ir tik liela, cik tavs paša ķermenis čokuriņā… Un šajos tuneļu bunkuros viņi dzīvoja – gulēja, gatavoja ēst (apbrīnojama ir pat sistēma, kā tika slēpti dūmi), dzemdēja bērnus un cīnījās pret amerikāņiem (tuneļi gan sākotnēji tika rakti, orientējoties uz frančiem). Dienas noslēgumā, protams, propagandas video – kā brašie ciematnieki, dziedot patriotiskas dziesmas, gatavo slazdus ienaidniekam (tie slazdi lielākoties ir tādi, kuros iekrītot, cilvēks pats ar savu svaru uz durkļiem caurdur savu ķermeni), ar kalašņikoviem uz muguras smaidīgi stāda rīsus un saņem apbalvojumus kā „Americam Killing Heroes”. Jā, es arī pat šobrīd negribētu būt amerikānis Vjetnamā.

Saigonā esmu uzrāvusies uz valsts brīvdienām, kas nozīmē, ka pilsētā iestrēgstu ilgāk, kā plānots, jo fiziski nav iespējams dabūt biļeti kādā transporta līdzeklī. Tā kā atkrīt ilgi lolotais plāns doties uz zirgu skriešanās sacīkstēm (neviens nemāk neko paskaidrot, bet hipodroms jau gadu esot slēgts), nolemju uzlikt mīksto visai kultūras programmai, un dodos uz ūdens atrakciju parku. Ūdens parks – lielākais kādā esmu bijusi, bet nu komplektācija jau parastā – hlors acīs, rindas, kur visi lien viens otram garām, trubas, kas noberž muguru, fast food stendi, un neiztrūkstošais vājprāta kvantums ar spiedzošiem un skrienošiem bērneļiem. Ir jābūt bērnam, lietuvietim vai man, lai tajā saskatītu labu laika pavadīšanas iespēju. Bet nu šis viss nebūtu pat pieminēšanas, kur nu vēl bloga ieraksta vērts, ja ne parādība, ko jei bogu neieraudzīsi Jūrmalas Akvaparkā. Kāzas. Jā, tieši tā – hlorainajām šļakatām pa vidu kā cēli gulbji slīd līgavas, fotogrāfu un jauno vīru pavadībā. (Tā tikai man liekas, ka lielākajai daļai pasaules līgavaiņu ir tāds mazliet nopērta suņa skatiens?). Tā nu uz slapjām flīzēm, pie atrakciju parka puķupodiem un sienām ar jūras gleznojumiem pilnā sparā norisinās kāzu foto sesijas, kur fotogrāfi koķetē ar līgavām, līgavas biksta līgavaiņus, un pa vidu skrien puspliki pusaudži pilošās peldbiksēs. Es vēl saprastu, ja kāzas būtu tematiskās – nu, tjipa, līgava satērpusies kā nāriņa, līgavainis kā pirāts un kāzu viesi kā mīdijas, bet nē- tās meitenes ietērptas baltās kupenās, pie friziera pavadījušas kā minimums divas stundas un tik pat ilgs laiks ziedots sejas pārzīmēšanai…

Un, jā – šī ir pilsēta, kur es kaulējos pat par ūdens pudeli. Un, kā saprotu, tas ir tikai sākums. Rīt no rīta dodos tālāk Vjetnamā laimi meklēt…

Advertisements

2 thoughts on “Vjetnama. Saigon (Ho Chi Minh)

  1. Kāzas ūdens atrakciju parkā 😀 arbūza sēkliņas, ķīnas karaoke 🙂 Esmu ļoti priecīga, ka uzdūros Tavam blogam, tgd pārlasu visus ierakstus :))))

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s