Home

 

Mei Ne – kūrorta pilsēta, uz kuru gribēju doties, izlasot aprakstu LP, un pārdomāju doties, parunājot ar cilvēkiem, kuri tur bijuši. Bet, nu pārpildītais Vjtenamas brīvdienu transports nedod man plašas izvēles iespējas. Un Mui Ne izrādās tieši tāda, kā gaidīju. Uzraksti krieviski, visur tevi uzrunā ar Privet vai Kak ģela, pie pludmales var tikt tikai piejūras atpūtas kompleksu iemītnieki – pavadu tur nakti un tinos gaismas ātrumā.

Viens no Vjetnamas must do ir vairāku dienu izbrauciens motocikla aizmugurē –kopā ar Easy Riders, kur pieredzējuši gidi uz motocikla izvadā pa nomaļiem ceļiem, mazāk zināmiem kultūrvēstures pieminekļiem, gleznainu dabasskatu punktiem utt.  Gandrīz visi, kas to izbaudījuši, slavē, atspērušies. Parēķinu, ka manam budžetam mazliet pa sālītu un izvēlos sev pieticīgāku alternatīvu – braucienu no Mui Ne uz 200km attālo Dalatu vietējā motorbaiku takšu džigita pavadībā. Laiks ideāls, ceļš dievīgi skaists, čaļa braukšanas prasmes atzīstamas… tikai pats tāds… ne Easy, bet drīzāk Creapy Rider. Pa ceļam pamatīgi sakasāmies, esmu pat gatava ar visu mugursomu lekt no moto un palikt ceļa malā, bet nu šoreiz apstākļi – ceļš bez sabiedriskā transporta kustības, ūdens neesamība un vēlme ātrāk nokļūt galapunktā- ņem virsroku pār manu principialitāti. Ko šoreiz arī nenožēloju.

Dalata

Kalnos ieslēpta pilsētiņa ar satriecošu dabu (izbraucot mazliet ārpus pilsētas, esmu gatava atzīt Dieva esamību, jo skaistums tāds, ka elpu cērt) un absolūti perfektu klimatu. Izrādās, ka jakai vakaros ir arī citas funkcijas, ne tikai būt spilvena aizvietotājam autobusā. Dalata ir ļoti populārs galamērķis arī lokālajiem tūristiem. Vjetnamas oficiālo brīvdienu laikā te viesnīcas pilnas, cenas mazliet augušas, ielas rosīgas, un ierašanās dienā redzu tikai vienu vienīgu baltu seju – sevi spogulī. Nesūdzos. Divu dienu laikā pamanos iegūt vietējos draugus gan tuvākajā nūdeļu ēstuvē, gan piemājas kafejnīcā, kas ļauj uz pāris dienām šajā pilsētā radīt zināmu mājas sajūtu.

Dodos kanjoninga tūrē – rāpšanās trosēs lejup pa ūdenskritumiem, šļūkšana pa dabiskajām renēm mazākos ūdenskritumos, lēkšana ūdenī no klintīm – saprotu, ka lejup man viss iet stipri raitāk un dabiskāk kā augšup. Tātad „Dod, Dieviņi, kalnā kāpti” nav gluži par mani. AJ – viens no kompānijas amerikāņu puišiem – vakarā smejas: „Un es domāju, ka šī būs tūre ģimenēm ar bērniem – nu, tjipa pikniks un kkur parāpelēt. But this is a crazy shit.” (Vēlāk satieku cilvēkus, kuru grupas biedrs dienu vēlāk šajā atrakcijā salauzis kāju,) Vakarā nosūtu pāris bildes vecākiem, un mamma, kura kādreiz aizrāvusies ar kalnos kāpšanu, atsūta tikai vienu teikumu – „MANA meita ”.

Dalata ārvalstu tūristiem tiek arī pozicionēta kā Vjetnamas kiča galvaspilsēta – radio tornis kā  Eifeļa torņa mini kopija, gulbīšlaivas ezerā un Disnejlendas cienīgi elementi ik uz soļa. Pilsētas lepnums ir Crazy House – diezgan papsiha būve ar entajām trepēm un trepītēm, tornīšiem, arkām, dzīvnieku figūrām utt. -, ko salīdzina ar Gaudi arhitektūras rokrakstu. Man gan liekas mazliet pārspīlēti. Pieļauju, ka Miķelis pie attiecīga dvēseles un gara stāvokļa varētu uzradīt kko stipri šizīgāku un vizuāli iespaidīgāku.

Ložņājot pa Crazy House labirintiem, vizualizēju, kā šis projekts tiktu veidots Latvijā…

Klients X izsludinātu konkursu. Guntis ar Mārci Klondaikā izdomātu koncepciju. Guntis izstāstītu Steidžam. Stage domātu. Miķelis uzzīmētu. Mēs visi ģībtu no sajūsmas. Ivo satāmētu. Mēs noģībtu vēlreiz. Guntis liktu samazināt par pusi. Ivo samazinātu par 30%. Miķelis pārzīmētu. Elīna teiktu, ka ir pārāk priecīgi. Miķelis pārzīmētu. Es uzrakstītu koncepciju. Mārcis teiktu, ka daudz gramatikas kļūdu un neko nevar saprast. Es teiktu, lai raksta pats. Mārcis uzrakstītu. Es viņa tekstā atrastu 5as gramatikas kļūdas un iebāztu to viņam acīs. Naktī pirms projekta nodošanas visi kopā savilktu galus. Mazulis ārdītos par nekārtību, visu sašūtu un projektu nodotu. Mēs viens otram nosūtītu MMS ar savām sejām, sašūtu projektu, piefiksētu pulksteņlaiku un šampanieša glāzēm. Mēs uzvarētu konkursā. Pirmās tikšanās laikā ar klientu izrādītos, ka izmaksās bija jāiekļauj arī mārketinga, reklāmas un PR aktivitātes. Visi, izņemot Elīnu, nolamātos. Ivo pārtāmētu. Miķelis pārzīmētu. Mēs nospriestu, ka no sākotnējās idejas palicis tikai slidkalniņš. Es nogrieztu naudu flaieriem, asistentiem, atklāšanas pasākuma kanapē , un iedotu mazliet naudas klāt uzbūvei. Miķelis pārzīmētu. Klients teiktu, ka viss labi, tikai skices padrūmas. Miķelis atsūtītu skici ar piezīmētiem baloniem. Mēs ņirgtu. Miķelis pārzīmētu. Visi apmierināti, tikai mēs burkšķētu par sačakarētu ideju. Mēs visu uzbūvētu. Rezultāts būtu labāks kā skicē. Visi priecīgi. Tad izrādītos, ka viss d***ā ar PR.

Tālāk devos uz :

IMG_7053

Nha Trang – pludmale, labas snorkelēšanas vietas, ballītes, prostitūtas un daudz krievu tūristu

 

 

Hoi An – romantiskākā vecpilsēta ever, drēbnieku un kurpnieku metropole – sola pašūt jebko nakts laikā, pieļauju, ka zem pilsētas ir kārtējie komunistu tuneļi, kur tagad mazas vjetnamiešu meitenītes, pletnes cirtienu mudinātas, rukā pie šujmašīnām. Dzirdēts par amerikāņu līgavām, kuras Vjetnamā ierodas ar vienu mērķi – pie Hoi An šuvējām uzštancēt sev Diora kāzu kleitas kopiju pa 200 dolāriem.

Hue – bijusī valsts galvaspilsēta, mūris ap vecpilsētu, karaļu kapavietas, miljons rikšu, kas nav īsti rikšas, rīsu pankūkas un karstums, karstums, karstums. Un šī ir pilsēta, kurā mani čakarē visi, kam nav slinkums. Uztveru to kā mācību stundu – laikam jau biju kļuvusi pārāk pašpārliecināta, un apkārtējo žēlošanos par shēmām un naudas izspiešanu sāku uztvert kā to lohu pašu vainu. Jo ar mani, tik superīgu, smaidīgu, pieredzējušu un 4us teikumus vjetnamiski pateikt spējīgu, nekas tāds neatgadās. Atgadās gan. Bet labākā ziņa – kad mani solītā stundu garā laivas brauciena, par kuru turklāt esmu normāli pārmaksājusi, beigās pēc pusstundas brutāli izmet pļavā ar rejošu suņu bandu un nātrēm līdz dibenam, saprotu, ka ņirgt gribas vairāk kā dusmoties. Pati savu testu esmu izturējusi. Šajā brīdī arī nolemju, ka zāle līdz ceļiem stāstījuma dramatisma vārdā kļūs par nātrēm līdz dibenam.

 

Advertisements

2 thoughts on “Vjetnama. Mui Ne – Dalat – Nha Trang – Hoi An – Hue

  1. Interesanti, ka man Mui Ne tieši patika. Dzīvojām mazā, jaukā mājiņā pašā jūras krastā (laikam tikai vienu vai divas naktis). Tur sagaidīju savu 25. dzimšanas dienu. Tur ēdām jaukākās un lētākās vakariņas mūžā klusā pludmales restorānā, kas bija ārpus viesnīcu teritorijām un bez mums tur vēl bija tikai pāris cilvēki ar baltu ādas krāsu. Trīs ēdienu vakariņas, pāris rumkolas un pāris ali, kā arī pudele ruma līdzņemšanai mums izmaksāja aptuveni 7 Ls mūsu naudā rēķinot. Nu labi, tas bija 2008. gads (nez kā mainījusies Vjetnamas ekonomiskā situācija kopš tā laika?) Bijām izbraucienā uz sarkanajām kāpām, staigājām augšup pa seklu upi, kuras krastu ainava izskatījās kā uz Mēness un šļūcām uz dibena lejā pa kāpām kopā ar vietējiem bērniem. Apskatījām ostu, kur smird pēc tur ražotās zivju mērces. Labas atmiņas.
    Tad mēs pa 5 dolāriem nopirkām autobusa biļeti uz Na Trang un gaidot parādoties kārtējo sagabējušo mikriņu, īsti neticējām, kad piebrauca milzīgs autobuss ar kondicionētu gaisu un krēslu vietā tam bija gutas!!! Tur bija pat televizors, kurš rādīja kādu Bolivudas šedevru un tualete!
    Pa ceļam iepazināmies ar īru geju, kuram Ostins neko ļaunu nedomādams autobusā jautāja: “vai tu parasti norij vai izspļauj?” Runa bija par arbūzu sēkliņām, bet īru gejs no mums (Ostina) neatstājās.
    No Na Trang braucām uz Dalat ar Easy Rideriem un mūsu Easy Rideri bija kolosāli džeki. Nekad neaizmirsīšu kā mēs nobāzējušies uz nakti kāda Vjetnamas minoritāšu ciemata tradicionālajā koka garmājā (garš koka šķūnis uz pāļiem), zem kuras rukšķēja cūkas un klukstēja vistas klausījāmies kā mūsu īzīraiders spēlē ģitāru, kamēr otrs dzied Vjetnamiešu tautas dziesmas un mēs priecīgi, dzerot rīsu šņabi līgojamies līdzi. Ar viņu palīdzību arī kopā ar vietējiem vācām rīsu ražu, rullējām smaržkociņus un cepām tās rīsu pankūkas (papīru? nu to, kur tin tos vjetnamiešu spring rollus).
    Dalata atkal ne visai patika. Varbūt tādēļ, ka tur bija auksti, lija lietus un mans siltākais apģērba gabals bija plāna trikotāžas jaka.
    Interesanti kā tas kā tev kāda vieta patīk ir tik ļoti atkarīgs no cilvēkiem, ko satiec, vietām, kur paliec un citām gadījuma rakstura lietām.

    • Čau! Paldies par tavu superīgo, atsevišķa bloga vērto ceļojuma aprakstu 🙂 Izklausās riktīgi labs ceļojums un piedzīvojums. Un es par 100% piekrītu tavai pēdējai rindkopai. Katra ceļošanas pieredze un vietu skatījums ir MEGA subjektīvi. Attiecīgi es arī īpaši neņēmu vērā citu viedokļus, tikai konstruktīvus ieteikumus. Jo katrs satiek citādākus cilvēkus, katram citi piedzīvojumi un pat apsāpējies vēders dažreiz liek izjust nepatiku pret kādu vietu. P.S. Pie teksta par sēkliņām es vārtījos pa zemi…

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

w

Connecting to %s