Home

Ja man ātrumā vajadzētu nosaukt vietu, kur es pilnīgi noteikti gribu atgriezties, es teiktu – Vjetnamas Ziemeļi.  Vēsāks kā Dienvidos (diezgan loģiski, ne?), kalnu ainavas tādas, ka nākas piedomāt, lai kādā brīdī muti arī aizvērtu, un vietējo cilšu pārstāvji kolorīti (un tas nav tikai teātris tūristiem). Ne mirkli nenožēloju, ka laika trūkuma dēļ esmu Halong Bay vietā izvēlējusies Sapu. Arī Hanoju esmu atstājusi pabērna lomā, tajā kopsummā pavadot tikai divas nepilnas dienas. Laika pietiek tikai īsai pastaigai vecpilsētā, mākslas muzeja apmeklējumam (tajā laba daļa no mākslas darbiem veltīta varonīgo Vjetkonga kareivju slavināšanai, amerikāņu nezvēru portretēšanai un Hočimina gaišā tēla uzturēšanai (skatoties uz bildi, kur šis spēlējas ar bērniem, kuri tur rokās miera dūjas, varu apzvērēt, ka šādu kompozīciju jau esmu redzējusi ar savu „vectētiņu” Ļeņinu)) un ūdens leļļu izrādes apmeklējumam (par to sīkāk ieraksta beigās).

Sapa

Izkāpjot no nakts autobusa Sapā, metos uz vienu roku ar divām vjetnamiešu meitenēm Kimberliju un Vī no Saigonas un žurnālistu/vēsturnieku Borisu no Maskavas, ar kuriem dažādās kombinācijās arī pavadu savu laiku Vjetnamas Ziemeļos.

Kimberlija ir traka, cacīga, ekspresīva meitene ar zilzaļiem matiem, kura pusi dzīves nodzīvojusi Vācijā, un visai agresīvā veidā ikvienā vietā nosit mums cenas uz pusi. Vī, kura ir gadus desmit jaunāka par Kimberliju, un pēc skata mīlīgs zaķēns, lielāko daļu laika pavada, izskatoties neapmierināta ar dzīvi. Boriss ir labākais ceļabiedrs ever, un mūsu saskaņa lielākoties balstās uz „A davai…!”, „Nu, davai!”

Kopā dodamies izbraucienos ar mocīšiem pa apkārtni, rāpjamies kalnos (nu, meitenes patiesībā gaida mūs ar Borisu pieturvietās, jo Kimberlija nevar kāpelēt platformeņu dēļ, Vī  savukārt ir aizņemta, uzturot skatienu „Es tūlīt vemšu”), maldamies, apmaldamies, reiz pat netīšām gandrīz aizmaucot līdz Ķīnas robežai, un baudām salīdzinoši vēsos ziemeļpuses laika apstākļus. Par apkārtnes dabu pat sīkāk nerakstīšu – no sinonīmu vārdnīcas vajadzētu izrakstīt visu zem vārdiem „skaisti”, „iespaidīgi”, „neaizmirstami”. Tas gan, protams, no tūristu viedokļa, jo vietējiem zemniekiem šie kalni nodrošina ellīgi smagus darba apstākļus.

Vienu dienu kādā ceļmalas kafejnīcā ēdam pusdienas pa pusotru dolāru, baudot skatu uz kalniem pa miljonu, fonā vjetnamieši jautri čalo, un mēs ar Borisu cenšamies nepievērst uzmanību faktam, ka aiz sienas jau neizturami ilgu laiku tiek kauta cūka. Kādā brīdī nabaga dzīvnieka kviecienus pārmāc vjetnamiešu meiteņu ķiķināšana, raidot skatus manā virzienā. Izrādās – kafejnīcas saimniece jau noskaidrojusi manu ģimenes stāvokli (vai tā neesamību) un nu piedāvā savu dēlu par vīru. Kamēr es sarkstu un mulstu kā kautrai potenciālajai līgavai pieklātos, Boriss ir visai loģisks: „A pochemu bi i net? Ti na peizazh posmotri!”. Iespējams, ja pusdienas būtu ieilgušas pusstundu ilgāk, es arī būtu pieņēmusi negaidīto piedāvājumu, perspektīva galu galā vilinoša – saimniekotu es mīlīgā ceļmalas kafejnīcā vienā no skaistākajām pasaules vietām, iemācītos gatavot vjetnamiešu ēdienu, braukātu ar motociklu, un ar jauno vīru, kuram mamma pat brūtes meklē, gan jau arī tiktu galā bez iespringuma… un piespiestu tos kretīnus cūkas kaut kā pieklājas.

Pēdējā Sapas vakarā, kad mūsu vjetnamiešu meitenes jau aizdevušās mājup, kopā ar Borisu dodamies vakariņās. Pilsētā kādi reliģiozi svētki. Ap Sapas baznīcu norisinās procesija – orķestris, bērni ar svecēm, garīdzniecība un puiši, kuri zeltītās nestuvēs nes jaunavas Marijas statuju. Gājiens noslēdzas baznīcas pagalmā, kur pēc īsas lūgšanas uz improvizētās skatuves kāpj dzeltenos krekliņos tērpti vietējie jaunieši. Tiek ierubīta mūzika – pēc skaņas ne reliģioza, drīzāk popsīgi bērnišķīga dziesma vājprātīgi sliktā kvalitātē un izpildījumā. Jaunieši dzied fonim pa virsu, ritmiski kustinot rokas noteiktos žestos. Asociācijai – tas būtu, kā noslēgt dievkalpojumu Latvijā ar dziesmu „Kartupeli, kartupeli, kur ir tavi brāļi?”. Arī vakariņas izvēršas mazliet neordināri. Vietējā restorānā vjetnamieši ar pašu saimnieku priekšgalā pie ceļgala augstuma galdiņiem triepj vietējo rīsu šņabi, uzkožot ceptu cūkgaļu un saldo kartupeļu plāceņus. Uz kādiem 30 večiem tikai divas sievietes, sarunas skaļas, smiekli vēl skaļāki, un kādā brīdī pat atskan dziedāšana. Ik pa laikam arī mūsu glāzes tiek pildītas ar dziru, un pēc katra malka nākas pieklājīgi sarokoties ar cienātāju. Esmu jau iejutusies vietējā kolorītā, kad Boriss pēkšņi pārtrauc manu jautrību- „Tak, hvatit. Pora svaljivatj.” Un es, pie sevis klusi šņācot – „Un kurš no mums te ir krievs”, dodos gulēt 23.00 vakarā. Kā bērns. 6os no rīta aiz loga vēl skan ballītes troksnis, ko visprecīzāk raksturotu krievu izteiciens „Pjannij bazar”, un esmu pateicīga savam prātīgajam ceļabiedram.

Atgriežoties Hanojā, tātad ūdens leļļu teātris, kas jāatzīst – diezgan iespaidīga un interesanta teātra forma, kurā lelles tiek meistarīgi manipulētas ar garām koka pīckām, un visa darbība, protams, norisinās ūdenī. Šovs tiek atklāts ar ainiņu no leģendas par pašu vjetnamiešu izcelšanos – viņi izšķīlušies no 100 olām, kas savukārt radušās drakonu karaļa Lac Long Quan un dievietes jebšu laumiņas, putnu karaļa meitas Au Co mīlas rezultātā. Nu, izklausās jau gana romantiski – būt drakonu un laumiņu pēctečiem – , ne sliktāk kā būt Saules un Pērkona bērniem, ne? Un tagad iedomājieties, kā to visu varētu attēlot ūdens leļļu teātrī… Jā, tieši tā – ūdenī plunčājas drakons, tad paveras priekškars un graciozi izpeld putns – tjipa kā gulbis, tik ar krāšņāku pakaļas rotu-, un šie abi dzīvās mūzikas pavadībā sāk riņķot viens ap otru. Mūzika kļūst dinamiskāka, skaidri liecinot par kaisles mošanos abu zvērēnu starpā. Drakons koķeti apspļauda putnēnu ar ūdeni, putnēns ķiķina, auditorija arī. Tad mūzika sasniedz kulmināciju, sarkani gaismas stari sāk midžināt un abi varoņi nevaldāmi kūļājas pa ūdeni. Es skatos un neticu savām acīm, tāpēc drošības pēc pieliecos pie blakus sēdošās vācu meitenes Lauras ar jautājumu – „Šie tagad ko – ar seksu nodarbojas?”. Laura atbild labākajās vācu porno tradīcijās – „Ja! Ja!”. Rezultātā ūdens pilns ar olām, no kurām izšķiļas mazi cilvēciņi – vjetnamieši. Tātad – ja nu kādam grūtības izskaidrot savai atvasei, kā rodas bērni – vjetnamiešu ūdens leļļu teātris varētu būt risinājums. Vismaz uz kādu brīdi.

Bet nu jau ar sāpošu sirdi esmu pametusi Vjetnamu un atgriezusies Bangkokā. Sagaidīt savas žubes no Latvijas.

P.S. Bildes pievienošu šim postam vēlāk. Sapā pazaudēju USB vadu.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s