Home

Tātad, ko es daru Ķīnā?

Kopsavilkums par nomoda stundām:

5% – smaidu, kratu galvu un saku „Es nesaprotu!”

10%- pērku ūdeni

15% – mēģinu ar kociņiem ēst slidenus pelmeņus

20%- blenžu uz kaut ko ar vaļā muti

50%- stāvu rindā

„Rindas”. Šobrīd šim vārdam man ir pilnīgi cita nozīme kā pirms divām nedēļām. Lielas un mazas, viegli haotiskas un ļoti sakārtotas, skaļas un pieklājīgi klusas, garas un ļoti garas – tās, poētiski runājot, kā čūskas ir apvijušās manam ceļojumam. Jebkurā pasaules ceļvedī minēta tempļa, muzeja, dabas brīnuma vai skatu laukuma apmeklējums sākas un beidzas ar rindu. Bez rindas nevar ne iekļūt, ne izkļūt no dzelzceļa stacijas, iekāpt daudzos autobusos un dabūt galdiņu restorānā. Es pat tualetes apmeklējuma grafiku drīz sākšu pakļaut formulai –„ iešu, kad mazākas rindas”.

Jā, tā ir Ķīna jūlijā – pats tūrisma kalngals. Turklāt atgādinu, ka 99% tas ir iekšzemes tūrisms.

Xi’An

Gandrīz visi uz šo pilsētu dodas, lai aplūkotu Terakotas armiju. Lielā mērā arī es. Dace un viņas kursabiedri vēsturnieki droši vien no sajūsmas ģībtu, redzot Ķīnas visu laiku dižākā un visticamāk arī psihiski diezgan nestabilā imperatora Ciņa Šihuandi pasūtīto veikumu – no terakotas izveidotu armiju ar loku šāvējiem, ierindniekiem, oficieriem, ģenerāļiem un pat kavalēriju ar visiem zirgiem (gandrīz visi dabiskā izmērā), kam vajadzēja valdnieku sargāt pēc karotes nolikšanas. Izrakumi un atrasto armijnieku detaļu lipināšana kopā turpinās vēl šodien un tiek prognozēts, ka Ciņa Šihuandi vājprātīgās mega ieceres (izskatās, ka arī aizsaulē grasījies pakļaut dažas tautas) patiesie apjomi būs zināmi tikai pēc gadiem divdesmit.

Armiju tikai 1970jos gados, rokot aku, netīšām atrada vietējie zemnieki. Kā stāsta gide, pēc šī laimīgā gadījumā zemniekiem un visam viņu ciemam klājoties labi, 90jos esot pat tikušies ar Klintonu. Tūres noslēgumā tiekam aizvesti uz veikalu, kur tiek tirgotas grāmatas par izrakumu vēsturi, un te šeku reku mūs sagaida pārsteigums- centrālajā vietā pie galda sēž pats galvenais ūdens un armijas racējs – zemnieks, ar kuru visi aicināti sarokoties un palūgt parakstīt uz vietas iegādātās grāmatas. Kungam izskatās jau krietni pāri astoņdesmit un viņa klātbūtne notiekošajā šķiet vairāk fiziska, ne mentāla. Mūsu grupa skatās uz senioru neizpratnes un neērtības pilnā mulsumā. Pie galda uzlikta zīme ar lūgumu nefotografēt. Nevilšus palūkojos apkārt, meklējot arī zīmi ar lūgumu nebarot.

Pirms tūres visiem tiek piekodināts paņemt līdzi ID kartes un noteikti ne pases. Man un Emmai- francūzietei, kas pēdējos sešus gadus dzīvo Marokā-gan nekāda ID nav līdzi. Nu neko – iztiks ar pasi. Vienā brīdī runas par ID (ne pases) nepieciešamību jau paliek uzstājīgas. Argumentācija gan nav īsti skaidra. Man rodas aizdomas, ka visai grupai tiek pirktas studentu ieejas kartes, kas ir uz pusi lētākas. Biļešu čekotāji nesaprot angliski, bet pasi no ID (vai studentu) kartes atšķirt jau nu māk. Un te, kā gadījies, kā ne – gide mums ar Emmu piešķir jaunas ID kartes, kas jāuzrāda pārbaudes punktos kopā ar biļeti. Fotogrāfijas abās kartēs diezgan manāmi noskrāpētas, bet tāpat pilnīgi skaidrs, ka tumsnējā, mollīgā amerikāniete no Nebraskas nu nekādi nevar būt bālā un kā putnēns smalkā Emma. Viņu šī situācija neizsakāmi nervozē un, pat ieraugot tuvumā kādu uniformu, meitēns sāk raustīties tā, it kā kuņģī pārnēsātu paku ar heroīnu. Mani šī situācija vairāk uzjautrina, jo, pateicoties jaunajai kartei, es šajā dienā esmu jaunāka, tievāka un mani sauc Sesīlija. Un es, protams, esmu francūziete, kas nozīmē, ka pārbaudes punktu tuvumā es arī cenšos runāt franciski – tātad brīvā secībā bārstu visus man zināmos vārdus un izteicienus franču valodā – „Labdien! Liels paldies! Mani sauc Sesīlija. Vai Jūs dodaties uz Monpeljē? Kruasāns. Mesjē Puaro. Omlete ar sieru…”

Huashan kalns

Pirms kāda laika Facebook klīda iespaidīga fotoreportāža par kādu kalnu Ķīnā, kurā, lai uzkāptu, jāpārvar dažādu grūtību šķēršļi, un viena virsotne sasniedzama tikai ejot pa šauru dēļu kārtu gar pašu klinti, ar rokām pieturoties pie klintī iecirstas troses. Noskaidroju, ka tas ir Huashan – viens no daoistu svētajiem kalniem netālu no Xi’An.

Jau no paša sākuma esmu iekļāvusi Huašanu savā maršrutā ar domu – kaut pilnām biksēm, bet to maršrutu ar trosēm un dēļiem es noiešu, salikšu bildes Facebook un visi komentāros rakstīs, cik neticami drosmīga es esmu. A es tjipa tā pieticīgi un kautrīgi atbildēšu – „Nu, ko Jūs- nebija jau nemaz tik traki.”

Bet – tā vietā, lai norautu adrenalīnu visam mūžam, dabūju divu stundu garu „pastaigu parkā” pa kalnu virsotnēm kopā ar ķīniešu tūristu ordām. (Iemesls- laika menedžmenta kļūdas). Eju un biki pie sevis pukstu, līdz vienā mirklī atskan spiedzieni un man rindas priekšā esošie ķīnieši no somām un kabatām sāk drudžaini vilkt ārā lejā iepirktos darba cimdus. „Nu tik būs” – es pie sevis sajūsmināti noelšos un trīcošām rokām stūķēju virsū arī savus pirkstaiņus. Viss uh un ah izrādās ir vienkārši stāvāks nokāpiens ar šauriem pakāpieniem, kur jāpieturas pie gandrīz vertikālām ķēdēm. Es vēl varētu izlikties, ka šis un vēl pāris līdzīgi mirkļi ir aizvietojums manis cerētajai asu izjūtu dušai, bet fakts, ka šo maršrutu veic ķīniešu meitenes platformenēs, ģimenes ar divgadīgiem bērniem uz rokām, un sešdesmit gadīgi kungi ar kūpošām cigaretēm zobos, liek man paklusēt. Punktu pieliek kāda famīlija ar diviem kvekšķošiem klēpju sunīšiem azotē.

Bet nenožēloju neko. Ja pasaulē ir tāds skaistums, kāds paveras skatienam, vagoniņā braucot uz kalna Rietumu virsotni, tad ir vērts…

Handzhou

Pēc 25 stundu brauciena vilciena krēslā šī pilsēta, par spīti tajā valdošajam karstumam, ir kā svaiga gaisa malks. Liela, bet pēc Ķīnas standartiem nepārbāzta, ar poētiski skaistu un lielu ezeru tās vidū, budistu tempļiem un ceļiem, kas piemēroti velo braukšanai.

Uzkrāju spēkus nākamajam 19 stundu pārbraucienam uz Guilin. Sēdvietā, jo visas guļvietas sen jau izķertas. Kas pēdējais maļ, maksā lētāk un arī iegūst savu tiesu kolorīta – ar piekūpinātiem tamburiem, mūžīgajām ar verdošu ūdeni aplejamām nūdelēm (a la Rolton), manis jau pieminētajām vīriešu „vēderdejām”, spraukšanos un kliegšanu. Bet sēdvieta vēl ir veiksme, tiek tirgotas arī stāvvietas…

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

w

Connecting to %s