Home

Guilin

Guilin1

Divas naktis pilsētā, kuras apkārtesošie kalni ir kā tīzeris manam ceļojuma turpinājumam.

Yanghuo

Viena no skaistākajām vietām, kur esmu bijusi pasaulē. Kalni te nav sačupojušies grēdās, bet aug skaisti katrs atsevišķi lepnā personiskajā brīvībā. Tas rada unikālu apkārtnes ainavu, kas aizrauj elpu, katru reizi uz to paskatoties, bet neļaujas pilnā dailē iemūžināties fotogrāfijās. Nav brīnums, ka savu prombraukšanu atlieku no dienas uz dienu.

Tikpat interesanti kā dabas skati ir arī daži mani satiktie cilvēki. Marks – Zviedrijā dzīvojošs brits, kas gan šķiet stipri nosacīts fakts, jo viņš jau septiņus gadus dzīvo un pasniedz Ķīnā Wuhanas universitātē. Markam ir ap gadiem 55, viņš necieš angļu valodas „skolotājus” – jauniešus, kuri bez jelkādas izglītības, pieredzes un iemaņām pasniedz angļu sarunvalodu Ķīnā (tādu te ir grēdām un jāatzīst, ka lielākā daļa no manis satiktajiem ir pat ļoti inteliģenti un interesanti sarunbiedri), jo tas degradē viņa un citu „īsto” skolotāju darbu. Viņš jau gadiem savā atvaļinājumā brauc uz Yangshuo, un viņa nevīstošais pleiboja gēns lien ārā pa visām šūnām. Jau pēc stundas pazīšanās viņš ņem mani savā tēvišķajā paspārnē (iespējams mani paglābj fakts, ka viņš sākotnēji domā, ka man ir ap 20 gadiem, kas laikam ir par jaunu pat priekš viņa standartiem) – ierāda tuvāko, tūristiem nezināmo peldvietu, sapazīstina ar Jojo – ķīniešu meiteni, kurai kopā ar diviem partneriem pieder bārs Yangshuo centrā, un kura visas manas uzturēšanās laikā man un maniem draugiem lej alu par puscenu, un uzaicina vakariņās uz vietējā zvejnieka laivas kopā ar viņu, Karinu un Triperu. Tripers ir apbrīnojami sirsnīgs un patīkams Beļģijas flāms, kuram Yangshuo pieder nu jau trīs viesu nami (vienā no kuriem esmu apmetusies arī es), nodibinājis ģimeni ar ķīniešu skaistuli un nu abi kopā audzina jau trīs bērnus. Vēlāk padzirdu, ka pēc dažiem gadiem tomēr domājot atgriezties Beļģijā, jo vienā brīdī piefiksējis, ka abi vecākie puikas vervelē tikai mandarīnu valodā, angliski mazliet kaut ko var izstostīt, bet flāmu valodā var tikai vaikstīties. Karina – Amerikas šveiciete, rakstniece un filmu operatore/režisore. Sākotnēji viņā redzu tikai nenosakāma vecuma dāmu šortos, kura visur pārvietojas ar pilnu filmēšanas ekipējumu un neļauj nevienam sev palīdzēt. Pēc pāris sarunām man atklājas cilvēks, par kura dzīvesstāstu, darba pieredzi un piedzīvojumiem varētu uzņemt vairākas filmas. Viņa ir apceļojusi visu pasauli, runā sešās valodās un pārdzīvo, ka pirms braukšanas uz Ķīnu nav paguvusi kā nākas iemācīties mandarīnu valodu – tas tāpēc, ka, filmējot pēdējo filmu Ēģiptē, viņa knapi dzīva izkļuva no pūļa uzbrukuma un sešus mēnešu pavadīja ārstējoties pēc smagas mugurkaula traumas.

Ar Karinu agrā rītā sarunājam doties uz tuvējā ciema tirgu. Viņa filmēt, es vienkārši vazāties un ēst. Velosipēda problēmu dēļ ierodos stundu pēc tirgus atvēršanas. Tirgus kā jau diezgan tipisks Āzijas tirgus – visādi klamburi un bambuļi, dārzeņi, plašs vietējā ēdiena klāsts, ko baudīt pie maziem leļļu galdiņiem, zivis bļodās, vistas grozos, kas tiek svērtas, vienkārši paceļot viņas aiz kājām un uzliekot dzīvas uz svariem (pēc tam redzēju pāris pircējus, kuri arī turpināju savu tirgus apgaitu, putnus stiepjot līdzi aiz kājām kā rokassomiņas), arī pīles un baloži. Vienā stūrī nomaļus redzu arī uz motocikla uzliktu būri ar pusaugu kucēniem. Esmu gan nokavējusi tirgus „slaktiņa stundu”, kad īsi pirms atvēršanas uz vietas tiek kautas vistas, lai pirmajiem brokastotājiem viss tiktu pasniegts svaigs un gards. Vēlāk viesu namā Marks un Tripers mani „mierina” – lai tik es izvēloties vienu no pagalmā skraidošajām vistām un viņi palūgs šoferim, lai tas man par prieku viņu nokauj. „Nu, kāpēc gan trenkāt šoferi?”, loģiski spriež Tripers – „Jebkura no manām recepcijas meitenēm to var izdarīt. Da šeit jebkurš var to izdarīt”.

„Triper, bet tie sunīši arī bija gaļai?”

„Tu gribi sunīti pagaršot? Būs. Te apkārt viens tieši blandās. Laikam gan pieder kaimiņam, bet viņš neiebildīs.”

Yangshuo esmu relaksējusies tiktāl, ka īpaši nepievēršu uzmanību moskītu (patiesībā gan mazu, melnu, adatas cauruma lieluma mušiņu) kodumiem – galu galā malārija šeit nedraud un arī klimats nav tik tropisks, lai katrs skrāpējums pārvērstos visādas dzīvās draņķības kūrortā (ko tādu esmu redzējusi tūristiem Taizemes Dienvidos). Lieki! Trešajā dienā manas kājas izskatās kā bilde, kas internetā izlec, ierakstot vārdus „buboņu mēris”. Dodos uz a la aptieku (a la, jo man ir aizdomas, ka tur vairumā ir pieejamas tikai ādas balināšanas ziedes). Pāris sasveicināšanās frāzes, kāju demonstrācija un saņemu to pašu, ko visur Āzijā jebkuras sliktas pašsajūtas gadījumā – maģisko Tiger Balm. Kad vēlāk savā istabā to uzklāju ādai un, mokoties ar drausmīgu dedzināšanas sajūtu, ieguglēju šī superlīdzekļa īpašības – izrādās tas patiesi spēj palīdzēt jebkurai kaitei. Ņemot vērā ekstra jaudīgo aromātu, kas izplatījies ne tikai manā istabā, bet arī visā stāvā, pieņemu, ka tas ir arī spēcīgs kontraceptīvs līdzeklis. Drošāks pat par baltām zeķēm sandalēs. Turpmāk konsekventi lietoju turpat „aptiekā” iegādātu pretodu līdzekli. Pirmo reizi to uzsmidzinot, man rodas aizdomas, ka esmu sapūtusies ar lētu, bet nāsis graujošu smaržūdeni, un panikā skrienu pie recepcijas pārbaudīt, ko īsti esmu nopirkusi. Izrādās – patiesi pretodu līdzeklis. Ķīnā ļoti populārs. Šanhajas aromāts. Vairs nenožēloju, ka Šanhaju esmu izsvītrojusi no sava ceļojuma plāna. Bet tas gan tiesa – ar Šanhajas aromātu jūtos pasargāta ne tikai no odiem un mušām, bet arī klaiņojošiem suņiem un pielūdzējiem.

Shen Zhen

Jautrāka par pašu uzturēšanos šajā pilsētā ir mana ierašanās tajā. Tā ir kā sadaļa no mācību grāmatas „Kā nevajag darīt”: 1) neesmu pierakstījusi nobukotā hosteļa adresi hieroglifos, 2)esmu pārkāpusi pati savu ceļošanas noteikumu – jebkurā jaunā vietā ierasties dienas gaismā, 3) esmu ignorējusi veco patiesību, ka katrā pilsētā ir vismaz viena autostāvvieta, kas nav minēta ceļvedī, kas nozīmē, ka es nokļūšu tieši tajā.

Tātad nakts vidū tieku izmesta vietā, par kuras atrašanās koordinātēm man nav pat miglaina priekšstata (ok, saprotu, ka tas ir konkrētās pilsētas robežās), apkārt viss ir slēgts vai pārbūves stadijā – ieskaitot pašu autoostas ēku, ja tāda vispār ir. Apkārt neviens nerunā ne vārda angliski un arī es ar saviem pāris iezubrītajiem teikumiem mandarīnu valodā neesmu sev nekāds dižais palīgs. Visi gan ļoti izpalīdzīgi un pa vidu pat saprotu, ka kāds piedāvā naktsmājas. Aizsoļoju līdz šosejai, kur mazu gabaliņu tālāk taksometru pulcēšanās vieta. Aleluja! Kā tad! Neviens taksometrs mani neņem, jo nesaprot angliski pierakstīto adresi. Neiet cauri pat vecais triks ar piezvanīšanu uz hosteļa tālruņa numuru un klausules iedošanu šoferim. Viņi visi tur strādā pēc skaitītāja un pieļauju, ka saņem cietu algu, jo attieksme mēreni pofigistiska. Par laimi atceros vārdu „Thjī Thjien”- metro. Un vismaz līdz tam tieku nogādāta. Tālāko pat aprakstīt slinkums – manā metro stacijā neatrodu man nepieciešamo izeju D , kas, kā izrādās, vispār paredzēta tikai nākamajā būvniecības kārtā, piezvanīt nevaru, internets telefonā nedarbojas, hosteļa atrašanās vietas apraksts kodolīgs „izejiet pa D izeju un tad īsa gājiena attālumā mēs esam”. Pirms ieslēdzu sevī problēmu risinātājas gēnu, no debesīm nokrīt eņģelis pusaugu ķīniešu puikas izskatā. Tūristiem draudzīgākā ķīniešu īpašība ir tā, ka, ja kāds tevi redz un kaut mazliet runā angliski, diezgan droši, ka pienāks klāt un mēģinās uzsākt sarunu. Pat, ja pats kautrēsies, mamma vai draudzene piespiedīs. Bet puisis runā izcilā angļu valodā, piedāvā savu palīdzību, sazvana hosteli, visu noskaidro, uz lapas uzraksta man instrukcijas hieroglifos, iesēdina nākamajā taksometrā un piesaka, lai aizved mani līdz galam. Tas liek man domāt, vai es būtu tikpat izpalīdzīga, redzot apmulsumā rotējošu ārzemnieku Rīgas centrā.

Shen Zhen gan esmu tikai vienu dienu, kuras lielāko daļu pavadu OCT mūsdienu mākslas terminālā, kur izrādās norisinās mūsdienu mākslas biennāle. Rezultāts īpaši neatšķiras no manas pēdējā laika izjūtas par atsevišķiem mākslas projektiem Latvijā – labas (vai vismaz pārdomātas un izstrādātas) lietas mijās ar darbiem, kuri manā izpratnē top pēc shēmas: „Velns, rīt kaut kas jāiesniedz. Nu, davai, lai iet ideja par sociālo atbildību, nē – moš par mūsu pēdām zemeslodes garozā, nē- labāk vienkārši par urbanizāciju”. Tad samet telpu vai stūri ar bundžām, miskastes maisiem, bļodām vai dajebkādu drazu pēc vēlmes un iespējām. Un pieliek nosaukumu. Piemēram, „Skaņa tuksnesī” vai „TL#3”.

Turpinājumā Hong Konga. Un lidojums uz Kualalumpuru.

Advertisements

2 thoughts on “Ķīna. Guilin, Yangshuo, Shenzhen

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s