Home

Honkonga

Nav gluži tā, ka es nekad nebūtu bijusi lielās pilsētās. Bet Honkonga nu reiz ir vieta, kurā jūtos kā meitene no laukiem. Nu, no sērijas – staigāju apkārt ar izbrīnā ieplestām acīm, atvāztu muti un tik ļoti mulstu no plašā piedāvājuma klāsta, ka uz jautājumu, „ko tu gribētu”, visbiežāk atbildu ar „ūgu maizi”.

Man tā ir kā paviesošanās zinātniskās fantastikas filmā – mani pārsteidz un sajūsmina viss – debesskrāpji, kuru tapšanā beidzot skaidrs, ka dalību ņēmis arī arhitekts, divstāvīgie tramvaji, kuru otrā stāva priekšējais lodziņš ir kā perfekta platforma pilsētas vērošanai, ēdiena daudzveidība un variācijas, ārkārtīga sakārtotība it visā un lielpilsētām tik neraksturīgs draudzīgums.

Mazs piemērs. Vienu dienu, staigājot pa pilsētu (izgāju tikai pēc kafijas, attapos pēc piecām stundām otrā pilsētas pusē), man saplīst kurpe. Paiet neiespējami, apkārt tikai biroji, līdz hostelim labs gabals, un sirdī es laikam tomēr neesmu tik brīva, tik pašpārliecināta un tik hipijs, lai pa manā mūžā iespaidīgāko pilsētu slātu basām kājām, nejūtot nekādu diskomfortu. Un tad notiek kārtējais no ceļojuma mazajiem brīnumiem – mani pamana ielas malā pie galdiņa sēdoši ķīniešu seniori – divas kundzes un kungs, kuri vāc parakstus kādai pretvardarbības akcijai (visi tik jauki, ka es noteikti parakstītu, arī ja tajā brīdī ar kalašņikovu un diviem ķīlniekiem dotos uz lidostu). Kopā nosmejamies par manu ķibeli. Viņi nerunā angliski, izmisuši savā starpā risina jautājumu par tuvāko apavu veikalu, un tad notiek otrs mazais brīnums – kungam somā izrādās priekšmets, uz kura balstās visa pasākumu un nu kā izrādās arī kurpnieku industrija – stagetape (macGaiverene, ļozene, skočs – „Lai kādā vārdā rozi nenosauktu…”). Mana kurpe ir glābta un Honkongai pievilks trekns pluss.

Salīdzinot ar pārējo Ķīnu, Honkonga ir viegla, brīva, dārga, sakārtota, stilīga un pašpārliecināta. Diemžēl ir jau vērojami Ķīnas centieni nospiest uz ceļiem savu jauno, demokrātisko ģimenes locekli un visās nozīmēs to pilnvērtīgi pievienot draudzīgajai, komunistiskajai saimei. Pat nesagaidot ar britiem saskaņotā 40 gadu pārejas posma beigas.

Pēdējā Honkongas vakarā hosteļa biedri pierunā mani kopā ar viņiem doties pa klubiem. Mana pēdējā klubu pieredze, cik atceros, bija laikam Pulkvedis pirms gada, kura apmeklējuma laikā atnāca šī sasodītā atziņa, ka „gadi skrien kā stirnas” un, ka ūdeņradim laikam šobrīd ir stipri labāka cena, kā manos pusaudža gados. Puiši sapucējas – lasi – nomaina šortus pret džinsiem un iešļūcenes pret kedām. Klubu, bāru rajons stāvgrūdām pilns (ir piektdienas vakars), visi stāv ārā, pīpē, pirms iekšā iešanas uztankojas ar alu un kokteiļiem no tuvējā seveneeleven, un pūlī uzreiz var atpazīt vietējos – gan ķīniešus, gan ārzemniekus – viņi ir stipri pašpārliecinātāki un, nevar noliegt, krietni estētiskākā paskatā – var redzēt, ka meitenēm ir pieejams gan fēns, gan kosmētikas maks, kurā mētājas kaut kas stipri vairāk par skropstu tušu un dezodorantu. Pie katras iestādes face control un sistēma iekšā tikšanai – ieejas maksa vai obligātais dzēriena pirkums pirms došanās kluba dzīlēs. Nu, manis apmeklētie klubi piedāvā jau zināmu kombināciju – vājprātīgs skaļums, deju laukuma izmēra proporcija pret dejotāju skaitu ļauj dejot, tikai līgani kustoties gurnos un viegli atraujot elkoņus no jostas vietas. Visiem galdiņiem rezervācijas, tur tusē Honkogas japiji uzvalkos un pārdabiski skaistas ķīniešu meitenes kleitās, kas izmēra ziņā pielīdzināmas jostām, un visi konsekventi dzer tikai šampanieti. Kas arī piestāv konkrētajai situācijai – izskatās skaisti, dārgi un uzskatāmi demonstrē veiksmi un naudu. Bet, kas interesanti –lai arī Honkonga ļoooti atšķiras no pārējās Ķīnas un tur principā nav īpašas nozīmes tavai ādas krāsai un izcelsmei, tomēr klubi laikam mēģina uzturēt kādu ārzemnieku proporciju pie sevis, jo dažās vietās mūs diezgan neapšaubāmi ielaiž iekšā tikai tāpēc, ka mums ir īstais ādas tonis – pat situācijās, kad pārējiem tiek paziņots, ka klubs ir pārpildīts.

Pametu Honkongu bez sirdsdēstiem, jo zinu, ka jau pēc mēneša atkal tiksimies.

Kualalumpura (KL)

Atliek tikai atvērt karti pilsētas centrā, un pilnīgi noteikti kāds pienāks un piedāvās savu palīdzību. Ļoti nesliktā angļu valodā. Pēc Ķīnas Malaizija ir kā brīvdienas prātam un visiem jutekļiem, iespringums nulle, viss vienkārši notiek.

Kualalumpura ir uzskatāms piemērs valsts daudzveidībai – gan nacionālai, gan reliģiozai. Lielākā daļa Malaizijas iedzīvotāju ir malaji, pārējās lielākās nacionālās grupas ir ķīnieši, Malaizijas iezemieši (aborigēni) un indieši. Mošejas, baznīcas, budistu un hindi tempļi, vietējās musulmaņu sievietes lakatos un vietējās ķīniešu meitenes īsās kleitās, indiešu ēstuves, ķīniešu uzkodu letes, KFC un malaju restorāni – viss blakus un kopā. Vēlāk gan, parunājoties ar malaiziešu juristu kompāniju, kurā dominē indiešu un ķīniešu izcelsmes malaizieši un kurā man nezināmu iemeslu dēļ tieku ierauta savā pēdējā KL vakarā, izrādās, ka tik rožaina visa šī daudzveidība tomēr nav – valstī pastāvot gan rasisms, gan mācību vietu dalījums, atkarībā no nacionalitātes, gan kopēju vērtību trūkums utt. Visi gan vienisprātis – Malaizija šobrīd ir ļoti īpaša valsts ar ārkārtīgu potenciālu un izaugsmes tempu. Un tad visi, protams, ieņirdz par singapūriešiem, kuriem KL ir kā anarhijas un brīvības meka. Vienai juristei vīrs ir no Singapūras, un viņš vēl joprojām uzvedoties tā, it kā uz ielas šo filmētu…

Penang, Bati Farringi

Plkst. 5:30 no rīta ar prāmi pārceļamies no Butterworth uz Penangas salu. Priekšā vīd Džordžtaunas siluets, kam pēc visām bildēm un aprakstiem ir jābūt mīlīgai, koloniālai pilsētai ar krāsainām ēkām, kolonnām, romantiskiem balkoniņiem, no kuriem karājas puķu podi un maziem iekšpagalmiem. Mums pretī tuvojas monstrs ar daudzstāvu ēkām. Es stāvu un pie sevis čukstu „Common, it is sooo big”. Man blakus atskan balss ar izteikti slāvisku akcentu „Aga, verī koloņial tovn. Viz manī kofī šops. Sīms verī reļakst.” Apspurdzos un iepazīstos ar Aleksandru. Viņš ir tāds kā līderis 11 ukraiņu grupai – draugu un paziņu kompānijai, kuriem bija paredzēts trīs nedēļas kāpt kalnos Tibetā. Divas dienas pirms izlidošanas nogruvums noslaucīja daļu no ceļa, pa kuru viņiem no Nepālas bija jādodas tālāk. Tad nu pēdējā brīdī tika pieņemts lēmums doties uz Malaiziju un par tālāko maršrutu jau balsot uz vietas. Viņi ir raiba kompānija ar patiesībā ļoti dažādām interesēm (attiecīgi viņu nākamā ceļa posma izvērtēšanas diskusija bija temperamentīga un visai skaļa), labu humora izjūtu un kolektīvu noskurināšanos katru reizi, kad kāds pajautā, vai viņi ir no Krievijas. Kopā ar ukraiņiem pavadu traku, aizraujošu un izglītojošu dienu, kas noslēdzas jau naktī ar viskiju un ukraiņu tautas dziesmām. Viņi aicina mani piebiedroties kompānijai ceļā uz salām, no kā gan pieklājīgi atsakos, jo man gan cits maršruts, gan apziņa, ka, ja man vēlreiz nāksies balsot un diskutēt par katru soli – kad ēst, kur ēst, kur iet, ko darīt, ko pirkt, ko nepirkt utt., es vienkārši uzsprāgšu.

Bet, par spīti sākotnējam iespaidam, Džordžtauna tomēr izrādās patiesi ārkārtīgi pievilcīga, tik tiešām koloniāla pilsēta, ar niansētām detaļām, ielu mākslas paraugiem un, kā runā, labāko ēdienu Malaizijā.

Dzīvoju 3 minūšu gājienā no pludmales, bet dienas laikā tā arī nesadūšojos nopeldēties – visa pludmale nosēta ar melniem stāviem – musulmaņu sievietēm pilnā ekipējumā – burkās, tikai ar dažu centimetru spraugu acīm. Viņu klātbūtnē pat apģērbta es jūtos plika. Blakus vīri šortos un T-kreklos, spiedzoši bērneļi basām kājām. Tie ir tūristi no Vidējiem Austrumiem (vietējās musulmaņu sievietes nēsā tikai lakatus ap galvu), kur šobrīd lielais atvaļinājumu laiks. Tad nu Malaizija ir iecienīts ceļošanas punkts –skaista daba, demokrātiskas cenas un, kā jau pamatā islamiskā valstī, iespēja uzrauties uz bekonu brokastīs – minimāla (nu, ja īpaši nemeklē ķīniešu ēstuves). Savus spriedelējumus par tēmu, cik ļoti šāds ietērps ir pašu dāmu izvēlēts un sievietes cieņu pazemojošs vai tieši otrādāk – izceļošs (viņas vismaz publiskā vidē neesot atkarīgas no masu kultūras uzspiestā skaistuma un miesas kulta), Jums pietaupīšu – ne mana valsts, ne mana reliģija, ne man kritizēt svešu kultūru, par kuru manas zināšanas ir stipri virspusēējas. Tikai sirds katru reizi mazliet noraustās, redzot uz ūdens motocikla vīru, kurš vizina savu sievu, kura pēc maniem aprēķiniem redz tikai kādus 50 procentus sev apkārt. Un man ir bail iedomāties, kas notiek, ja viņi iekrīt ūdenī – es tajā paltrakā visticamāk neizpeldētu.

Langkawi

Tropu sala, kurā patiesībā ļoti daudz ko darīt – var apmeklēt zvejnieku ciematus, doties džungļu tūrēs vai vērot putnus, makšķerēt utt. Bet es neko par to nevaru pateikt, jo te es pārsvarā tikai ēdu, guļu, lasu grāmatas un peldos (skūteri man bez tiesību uzrādīšanas negribēja dot, par ko es pat mazliet apvainojos. Lai gan tas iespējams uz ceļa izglāba dažus satiksmes dalībniekus). Un rakstu šo blogu.

Perhentians

Perhentians

Velns, velns, kāpēc es mētājos kā yoyo… elpo ārā, neaizturi elpu, lūdzu mīļā, neaizturi elpu, tavās plaušās šobrīd izplešas gaiss… lēnām, lēnām… pilna mute ar sālsūdeni, velns, nevaru izspļaut regulatorā, paņemšu otru, ūdens mutē atkal, sirds sāk dauzīties, elpa kļūst haotiska un sāļa… Kiko, lūdzu, pacelsimies virspusē…fu, labi… nē, Kiko, es neraudu, es zinu, kas ir rakstīts uz sienas („There is no Crying in Diving”)…. nē, Kiko, es nepeldēšu uz laivu, mēģināsim vēlreiz… urrā, dibens… nepriecājies, elpo… lēnām, lēnām, zivis, koraļļi, redzamība 15 metri zem ūdens…. man sanāk, man viss sanāk… kāds ar pleznu iemauc man pa seju, tad es kādam… izelpo, izelpo… lēnām, lēnām… gaiss atlicis 90 br… lēnām, lēnām… 5 metri līdz ūdens virsmai, drošības pauze…. āāā, kāpēc es atkal ceļos augšā… paldies, Pablo, ka novilki mani lejā aiz pleznas, esmu tev parādā alu…

Perhentian salas ir Malaizijas niršanas paradīze (nu, ne vienīgā gan) un vieta, kur katru dienu apmāca jaunas un jaunas nirēju grupas. Šoreiz es jūtos piederīga visai šai ballītei, jo esmu nolēmusi te iegūt savu niršanas sertifikātu. Kas nozīmē, ka no šī brīža Malaizija man ir tikai ūdens. Apkārt, prātā, domās un sarunās… Un reti ar ko es savā dzīvē esmu tā lepojusies kā ar šo sertifikātu. Un man nospļauties, ka tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku katru gadu to iegūst bez lieka stresa, ņemšanās un iespringuma. Man tas bija sasodīti grūti. Apzināties, ka visu kontrolē tava elpa, kurai tu nevari vienkārši pavēlēt, piedraudēt, izkoķetēt, kaut ko piesolīt, un pat argumentācija ne vienmēr palīdz. Tas ir kā pavēlēt sev nomierināties brīdī, kad tava pirmā mīlestība skolas gaitenī tev pirmo reizi pasaka „Čau!”.

Bet nu iesprūstu uz salas uz divām nedēļām. Un šis laiks manā dzīvē man neko īsti nepastāta par Malaiziju un kam īsti arī nav sakara ar ceļošanu. Tā ir kā vasaras nometne pieaugušiem cilvēkiem – ar vienas vasaras draugiem, simpātijām, skuķu klačām, iekšējiem jokiem un ikdienas rutīnu, kurā viss pakļauts daivošanai. Katru dienu atlieku savu aizbraukšanu, skaidri apzinoties, ka pret šo salu esmu iemainījusi savas plānotās džungļu pastaigas Borneo, orangutanus, kalnus, jāņtārpiņu laukus un portugāļu pilsētas. Līdzīgi kā salas izskatīgākais puisis ir iemainījis spēju runāt paplašinātos teikumos pret savu iedegušo, tetovēto, grieķu dieva cienīgo sešpaku, kura kreklu visticamāk nav redzējusi tik pat ilgi kā viņš grāmatu.

Naktī no 30tā uz 31.augustu svinam Malaizijas neatkarības dienu. Vēlu vakarā salu izgaismo uguņošana visās malās, lielākā daļa pirotehnikas tiek izšauta starp cilvēkiem, pa vidu dejo ugunsdejotāji, kuru priekšnesums balstās uz tīru optimismu „moš šoreiz nekas nenokritīs zemē”. Pusnaktī atskan himna, plīvo Malaizijas karogi, visi dzied līdzi, aplaudē, un tad… pirmo reizi mūžā redzu dzīvē krievu izteicienu „i tut vsjo zajeblosj”. Izrādās, ka redzētā uguņošana ir bijusi tikai nīkulīga uvertīra – visapkārt atskan dārdoņa, pirotehnika tiek izšauta vienlaicīgi un visur, no lielajiem ugunskuriem kā uguns lietus lido dzirksteles, cilvēki lec kājās, cenšoties no tām izvairīties, dūmi pārņem pludmali, sejā sitas pelnu plēksnes, apkārt skraida un dejo malaiziešu puiši ar karogiem uz muguras. Mēs kā bailīgi truši lēkšojam uz ūdens pusi, kur starp laivām, līdz ceļiem ūdenī sagaidām svētku kulminācijas beigas. Vēl dažus vakarus vēlāk ik pa laikam kāds attopas, ka kāds lādiņš vēl nav palaists gaisā un tad atskan kārtējais „babāc”.

Kualalumpura – Hong Kong – Shen Zhen

Robežpunkts starp Hongkongu un pārējo Ķīnu ir kā grāmata ar ilustrācijām. Vienā pusē angļu valoda, „lūdzu”, „paldies” un „piedodiet”, otrā jau sākas grūstīšanās, paceltas balsis un cīņa par vietu zem saules. Stāvot iespiestai pūlī pirms somu pārbaudes, ieraugu pāris puišus ar garajiem nagiem, ko jau gandrīz mēnesi neesmu redzējusi. Šoreiz tas pat neliek man saviebties. Tā ir kā zīme. Pie sevis klusītēm nosaku „Haļava beigusies. Jāsāk atkal ceļot.”

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s