Home

Junanas province

Kunming

Katra septembra vidū, pilnmēnesī ķīnieši svin rudens vidus svētkus, kad arī tiek gatavotas slavenās mēness kūkas. Tieši šajā laikā esmu ieradusies Junanas provinces galvaspilsētā Kunmingā, kas tiek dēvēta par mūžīgā pavasara pilsētu un miera ostu. Nu, pavasari un miera ostu nejūtu… pilnmēnesi jūtu. Liekas, ka tieši pilnmēnesī šī pilsēta tapusi un tā ietekmē atrodas visi tās iedzīvotāji.

It kā pilsēta kā pilsēta – liela, mūsdienīga, ar regulāriem sastrēgumiem- , bet kičs spraucas ārā it visā. Īpaši pilsētas parkos – mākslīgi zirgi, dzērves, begemota izmēra multfilmu karpas dīķī, ķīniešu laternas, dzīvi gulbji un ūdensrožu lauki . Un pa vidu kruzuļi un vizuļi. Parki Ķīnā vispār ir ļoti aktīva socializēšanās vieta, un Kunmingā tas jūtams jo īpaši. Tur vecīši spēlē kārtis un galda spēles, jaunas ģimenes ar bērniem baro zelta zivtiņas (ja demunitīvs vispār ir piemērojams tām labi barotajām, normāla spilvena izmēra būtnēm ūdenī), un vakarpusē sākas dejas. Pāri griežas ķīniešu šlāgeru ritmos (daudzi kungi dancina savas partneres visai virtuozi, turklāt neizlaižot degošas cigaretes no zobiem), kundzes, kurām nav pāra, virpuļo savā nodabā vienas pašas. Jūs visi zināt dejojošo kundzi Vecrīgā!?! Tad, lūk, Kunmingā viņas dejas stils ir ārkārtīgi populārs. Svētku vakarā pilsētas galvenajā parkā mūzika skan no visām pusēm – šur tur dzīvā izpildījumā, bet pārsvarā no čerkstošām kastēm, kam pieslēgts mikrofons, un kas Ķīnā, kā jau karaoki cienošā valstī, ļoti izplatītas. Pārsvarā dāmas dzied sirdi plosošas romances (atzīšos, ka man vajadzēja pāris nedēļas Ķīnā, lai daļa muzikālo priekšnesumu sāktu plosīt manu sirdi, nevis ausis. Un šobrīd dažkārt pat mēdzu dungot līdzi melodiskākajiem skaņdarbiem. Nu, tā kā bērnībā dziedot „Jū in zāmī nou, o o o , jū in zāmī nou… ”, tikai šoreiz ķīniešu nevalodā) un dažkārt viņu draudzenes dejo – sapucētas vienotos tērpos, kādus Latvijā uzdrīkstētos vilkt tikai rūdītas stiļagas, kurām viss pie kājas, uzkrāsotas, iestudētām kustībām. Apkārt skraidelē mazi bērni ar iedegtām laternām rokās, uzkodu tirgotāji skaļi kliedz visam pa vidu, pircēji dažkārt kliedz pretī un ik pa brīdim kāds sulīgi nospļaujas. Skats sirreāls, ik pa brīdim rodas vēlēšanās sev iekniebt, tik ārpus visiem rāmjiem te notiekošais šķiet. Bet saprotu, ka mūsu rāmji nav ķīniešu rāmji un terminam „normāli” vispār ir ļoti izplūdušas aprises. Un ir prieks vērot cilvēkus, kuriem savukārt ir tik patiess prieks par to, ko viņi dara. Gluži kā kādreiz populārajai grupai „Svešie”.

Junana ir province, kurā dzīvo aptuveni puse no Ķīnas etniskajām minoritātēm. Un tad nu tas pie reizes tiek arī ekspluatēts uz velna paraušanu – reģiona reklāmās, aktivitāšu piedāvājumos, suvenīru klāstā utt. Etno ciematu, kur visas tautības dzied un dejo kopā pseido vēsturiskā vidē, es gan izlaižu (ko līdzīgi jau esmu redzējusi Jangšuo tuvumā, kur ķīniešu studenti pat demonstrēja savas valsts aizvēsturi, kas izpaudās kā kratīšanās bungu ritmā ap totēma stabu leoparda raksta mini kleitās), tomēr dodos uz Akmens mežu – Stone Forest -, kurā pa vidu dabas skatiem atraujos arī savu tiesu pseido etno kolorīta. Akmens mežs ir visai iespaidīgas kaļķakmens grēdas, kas izvērstas par labirintu ar šaurām taciņām, kāpieniem, skatu torni, dīķi utt. Katrai īpašākai grēdai, protams, piemērota kāda teiksma vai leģenda (ķīniešu teiksmas vispār ļoti interesantas, lai gan nedomāju, ka mājās spētu atstāstīt, kurš kurai dievietei kad nozaga spogulīti un atrāvās nepatikšanas vairāku paaudžu garumā, vai kuram kas no kura zvēra piedzima). Pastaigu noslēdzam ar priekšnesumu brīvdabas estrādē, kur man nezināmas minoritātes pārstāvji (vai vismaz jaunieši viņu tautas tērpos) uz pilnas fonogrammas dejo un izliekas, ka dzied un dažreiz spēlē instrumentus. Diena ir karsta, dejotāju divreiz vairāk kā tūristu, ir sezonas beigas un var just, ka visiem viss pie brošas. Džeks ar „mandolīnas solo” nevīžo pat pieskarties stīgām. Pēc priekšnesuma visi pamet skatuvi un ar skatienu „kā man viss ir apriebies” dodas prom.

Lijiang

Unesco kultūras mantojums, 800 gadus veca pilsēta (nu, ņemot vērā zemestrīču virkni pagājušajā gadsimtā, reālais ēku vecums gan stipri tuvāks mūsdienām), kas, pateicoties kanālu un šauro ieliņu sistēmai, ceļvežos dažkārt dēvēta par Austrumu Venēciju vai Tiltu pilsētu. Tūristu vidū gan biežāk dēvēta par iepirkšanās centru. Jo vecpilsētas ielās gandrīz pilnīgi katra ēka ir veikals vai restorāns. Tas gan ir tā, tieši pateicoties tūristu pūļiem, kas katru gadu pārpludina Lidžiangas vēsturisko centru un ir izspiedušas no tā vietējos iedzīvotājus, kuri bijuši spiesti atteikties no savām dzīvesvietām par labu bungu, jaka gaļas un siera, lakatu un bižutērijas veikaliem.

Man sagādā prieku pastaigas un maldīšanās pilsētas ieliņās, nekad nezinot, kas sagaida aiz nākamā stūra (visbiežāk bungu, jaka gaļas un siera, lakatu un bižutērijas veikali), vērot detaļas namu apdarē, sasmaidīties ar vecīšiem, kuri tirgo augļus ielu stūros, un izvairīties no kundzītēm, kas cenšas mani pierunāt iepīt matos krāsainus diegus. Tā netīšām aizmaldos līdz Melnā Drakona dīķa parkam (iespaidīgs nosaukums, ne?). Neaizejot līdz kasēm, mani pārtver kāda vietējā dāma, kura aši izskaidro sistēmu – tā un tā, parka biļetes maksā 80 juaņus, viņa mani ievedīšot pa trīsdesmit. Esmu jau lasījusi par šīm shēmām apkārtnē, un brīdinājumu nesekot šiem „imigrantu pārvadātājiem”, ar piebildi… „ja vien nejūtaties īpaši piedzīvojumu kārs”. Es tieši tāda konkrētajā brīdī jūtos, un piekrītu, ne mirkli nedomājot. Jau vēlāk, iešmugulēta parkā un klejojot pa gleznaino apkārtni, veicu elementāru aprēķinu galvā, un secinu, ka esmu līdusi zem dzeloņdrātīm piecu (!!!) eiro ietaupījuma dēļ. Apsveru, uz ko tik es nebūtu gatava desmitnieka dēļ.

Tiger Leaping Gorge

Viens no visas Ķīnas rekomendētākajiem pārgājieniem gar iespaidīgu upes kanjonu. Lonely Planet minēts, ka pat labi trenētiem indivīdiem šis kāpiens ir izaicinājums, attiecīgi es ar savām kājām, kas trenētas tieši kāpienam uz trešā stāva dzīvokli (dažreiz paņemot pauzīti pa vidu), pirms gājiena jūtos visai nervoza.

Pirmais ceļa posms tiek raksturots kā zemas grūtības, taisna taka, kas noved līdz grūtākajai pārgājiena daļai – sviedrējošajiem, stāvajiem 28 līkumiem, kas kartēs īpaši izcelti. Pirmajās divās stundās 30 grādu karstumā atklātā saulē ik pa brīdim cīnos par elpu un ar kārīgu aci skatos uz zirdziņiem, kurus vietējie „izīrē” kuslākajiem kāpējiem. Mani pārņem izbailes – ja šis ir tas vieglais ceļa posms, tad kas ar mani notiks izslavētajos baisajos 28 līkumos? Mierinu sevi ar domu, ka Gerijs – britu puisis, ar kuru iepazināmies ceļa sākumā un tālāk soļojam kopā – tomēr ir anglis, tātad džentelmenis, un gan jau mani uznesīs. Bet, kāds tur bija teiciens par velna mālēšanu… Lonely Planet apskatnieks, kurš 28 līkumu kāpienu nodēvējis par „agonizējošu”, acīmredzot nekad nav bijis Siguldā. Nevaru iedomāties, cik spēcīgu epitetu viņš izvēlētos tam kāpienam (tikai olimpieši un latviešu bērni ir spējīgi to veikt bez riska nokļūt reanimācijā???). Kāpiens, lai arī stāvs, tomēr ir pārsteidzoši īss un kalna virsotne tiek sasniegta gluži kā ziemas atnākšana Latvijā – negaidīti ātri. Vienā no atpūtas brīžiem mums garām nosoļo karavāna ar zirgiem, uz kuriem sasēduši korejiešu tūristi. Vietējie džigiti , viņu vidū arī viena sieviete, seko zirgiem ar tūristu mugursomām plecos. Un iešļūcenēs.

Tālākais jau ir kā pastaiga parkā, kurā gan visu laiku jāatgādina sev neblenzt uz satriecošajiem skatiem sev apkārt, bet koncentrēties uz taku, jo atsevišķos posmos kļūmīgs solis var draudēt ar iekrišanu aizā vai vismaz potītes izmežģīšanu. Un, jāatzīst, ka nevaru iedomāties šo ceļu veikt lietus laikā.

Lugu ezers

 

Dzejolis, ne ezers. Liels, ārkārtīgi tīrs, ar miglas apņemtiem kalniem krastos. Katra bilde kā pastkarte.

Un protams, ka tik poētiskā dabas brīnumā nedrīkst peldēties, tikai lūkoties, sajūsmināti elsot, un fotografēt, fotografēt, fotografēt. Bet uz šo ezeru esmu devusies lielā mērā ne dabasskatu, bet teritorijā dzīvojošās etniskās grupas mosuo dēļ. Par viņiem esmu dzirdējusi jau iepriekš – esot šobrīd pasaulē vienīgā reāli funkcionējošā matriarhāta sabiedrība (nezinu, cik šis apgalvojums patiess, vai arī kārtējais Ziemassvētku egles izcelšanās stāsts tūristiem). Tas gan izrādās diezgan vienkāršots apzīmējums. Saimniecības noteicējas tradicionāli ir sievietes un ģimenes galva – vecmāmiņa, arī bērni ir piederīgi sievietei un viņas dzimtai, nevis vīrietim, kā tas pieņemts rietumu sabiedrībā, bet politiskā vara ārpus ģimenes loka tomēr vienmēr bijusi vīriešu rokās. Visvairāk gan visus tūristus interesē mosuo mīlas un ģimenes dzīve, jeb konkrēti Staigājošās laulības (Walking marriage), kas izpaužas kā brīvas attiecības starp pretējā dzimuma pārstāvjiem, kur puisis vakaros apciemo meiteni, bet pirms saules lēkta atgriežas savā ģimenē. Šādās attiecībās dzimuši bērni paliek pie sievietes un ne vienmēr ir skaidra viņu paternitāte, kas gan nekādi neietekmējot bērnu statusu sabiedrībā. (Kad šo stāstu vēlāk sastaptai kataloniešu meitenei, viņas spriedums ir konkrēts „Gluži kā šobrīd Eiropā”). Bet, lai arī Staigājošās laulības tradīcija vēl esot dzīva, aizvien vairāk mosuo izvēlas iesoļot tradicionālajā laulības ostā.

Vakarā apmeklēju mosuo dejas vakaru, kur tautas tērpos ģērbti mosuo jaunieši (un ne tikai), rokās sadevušies garā virtenē soļo ap uguni. Kustības top aizvien advancētākas un atsevišķos brīžos, jāatzīst, pat seksuālas. Tas gan attiecas vairāk uz vīriešiem, kuri aktīvi kustās un šķiet izbaudām visu notiekošos, kamēr meitenes tikai vienmuļi soļo ar mega garlaikotām sejām. Nospriežam, ka tā laikam arī pienākas šajā sabiedrībā, kur tieši vīriešiem jācenšas izcelties un iepatikties meitenēm. Pēc priekšnesuma visi skatītāji tiek aicināti apgūt dejas soļus, kustoties vairākos apļos. Nu, pārsvarā gan tas izpaužas kā histēriska skriešana pa apli, īpaši nepievēršot uzmanību puišiem, kuri vidū rāda konkrētā brīža kustību. Bet nu kaut kas tomēr man paliek atmiņā. Dodos uz hosteli, dungojot, akcentēti kustoties gurnos un piesitot kāju. Man aizmugurē kāds no kompānijas nosaka „Tu dejo kā džeks”, un konkrētajā gadījumā to var uztvert tikai kā komplimentu.

Lēnām, bet neizbēgami tuvojas mana ceļojuma noslēgums. Šis fakts uzdzinis mazu paniku, jo nekādi nav iespējams aplūkot un izbaudīt pat pusi no tā, ko gribētos. Kas nozīmē, ka esmu sākusi „dragāt” – katru otro dienu pavadu sasodīti garos autobusu pārbraucienos, lai tikai paņemtu sev mazliet vairāk no šīs neaptverami lielās, daudzveidīgās, skaistās, kontrastu pilnās un, jā, arī monstrozās valsts.

Tālāk Sičuanas province…

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s