Home

Xi – Chan

Šī pilsēta, kas kartē atzīmēta tikai kā punktiņš un nav izpelnījusies pat rindkopu ceļvedī, ir mans vienīgais veids tikt prom no Lugu ezera, neatgriežoties jau apmeklētajās Junanas vietās. Punktiņš izrādās liela pilsēta (nu, pēc Latvijas mērogiem te katrs otrais ciems gan ir lielpilsēta) ar daudzstāvenēm un reti nepatīkamiem laika apstākļiem.

Septiņu stundu plānotais brauciens pārtop 11 stundu nīkšanā uz ceļa. Tas lielā mērā pateicoties priekšā esošai avārijai, kas iesaldē satiksmi uz vairākām stundām. Stāvam ceļa malā, mazliet līņā, ķīniešu līdzbraucēji izklaidējas, kā māk – kas vingro, kas smēķē, kas spļaudās… Pa retam pabrauc garām kāds transporta līdzeklis no pretējās puses, tas tiek momentā apstādināts, šoferis iztaujāts, un tad visi dzīvelīgi apspriež dzirdēto. Viena meitene mazliet runā angliski, un tā uzzinu, ka mums priekšā negadījums ar iespējams četriem bojāgājušajiem. Kad jau krietni vēlāk paši pietuvojamies notikuma vietai, no sākuma redzu tikai 20vietīga autobusa aizmuguri, un sānu riteņus, kas mazliet ieslīdējuši grāvī. Tas izskatās pietiekami nevainīgi un atvieglojumā jau uzelpoju… līdz ieraugu pārējo. Autobusa priekša ir sašķaidīta un sānu mala kopā ar daļu jumta gandrīz pilnībā norauta. Man nav ne jausmas, kā tas varēja atgadīties (ko tādu esmu redzējusi tikai Godzillas filmās) un kā kāds šādā situācijā vispār var izdzīvot. Nākamās stundas autobusā ir mazliet nervozas – lietus nu jau gāž aumaļām, serpentīnu ceļi ir šauri un pēc izvēles- dubļaini vai akmeņaini, vai bedrēm pilni (vai visi trīs komponenti kopā). Un būtiskākais- sāk zust sajūta par pašas neievainojamību (bez tās es laikam vispār neceļotu), jo acu priekšā autobuss ceļa malā ar norautu sānu…

Xichan tā arī redzu tikai tumsā, jo pametu pilsētu agrā rītā, lai mēģinātu tikt uz Kandingu. Vēl pirms gaismas ierodos pilsētas autoostā, kur mani zibenīgi pārtver vietējā neoficiālā transporta aģenti. Daudzās Ķīnas vietās vietējie piepelnās pārvadājot pasažierus un tuvākiem un tālākiem gala mērķiem. Cena aptuveni tāda pati kā sabiedriskajā transportā, bet laika ietaupījums bieži vien ievērojams. Tikai, ja izvēlētais virziens nav pats populārākais, var nākties pagaidīt, kamēr tiek saaģitēti pārējie ceļabiedri. Tā nu es, lielo mugursomu atstājusi minibusiņā, autoostas malā skrubinu pelmeņus un gaidu, kad mans šoferis savāķīs vēl dažus tibetiešu ciemu tīkotājus, kas laikam īpaši viegli šim nesokas. Tad nu beidzot tieku uzmeklēta, lai paziņotu, ka mani pāradresēs uz citu transporta līdzekli, kas dodas uz Kandingu. Uz jautājumu, ko papildinu ar šarādi par mugursmomu, man tīrā ķīniešu valodā tiek paskaidrots, ka soma jau atrodoties manā jaunajā auto. Kad uz to tieku aizvesta un uzstāju uz bagāžnieka atvēršanu, izrādās, ka somas tur nav. Mana ķīniešu valoda kļūst niansētāka (manu aptuveni 20 vārdu krājumu, kas lielākoties sastāv no izteicieniem „man ŠITO”, „mazliet nūdeles” un „auksts alus” gan, protams, uz sitienu nekādi nevaru papildināt) un manas šarādes aizvien izteiksmīgākas. Liekās, ka saprotamies un vienojamies, ka nobrauksim gar autoostu manu somu savākt. Nākamajā mirklī jau traucamies pa šoseju… Un šajā brīdī es automašīnā uzrīkoju skandālu un pieprasu mani vest atpakaļ (nu profesionāli skandālisti par manu izveikto drāmu, kas patiesībā ir pieklājīgs lūgums mazliet paceltā balsī, gan novīpsnātu kā par nozares standartu neievērošanu). Attopos piezvanīt Anna i – ķīniešu meitenei, un mana brāļa draudzenei, kuru esmu iepriekš satikusi Šendzenas pilsētā. Ar „tulka” starpniecību beidzot atrodam kopēju valodu ar šoferi, mašīna tiek rauta otrādi, džeks visu laiku kādam zvana un nenormāli nikni kliedz. Kad nekliedz, tad skaļi smejas un visi automašīnā sēdošie kopā ar viņu. Ķīniešiem vispār ir apbrīnojama īpašība – viņi spēj vienā brīdī dusmīgi klaigāt un pat lamāties, un nākamajā mirklī jau par notiekošo sirsnīgi smieties. Un tā robeža ir tik īsa, tik trausla un dažkārt pat netverama – starp dusmām un spēju ieraudzīt situācijas uzjautrinošo pusi. Mana soma tiek laimīgi atgūta, starpgadījumā notriektais laiks atgūts, spiežot pedāli grīdā, un vēl dažas stundas automašīnā visi ik pa brīdim izklaidējas kā Makarenas deju atkārtojot manas izmisīgās kustības par mugursomu – rociņas uz pleciņiem, ielieciens uz priekšu, un tad it kā glaudām kupri… Un visi, protams, ņirdz. Arī es. Un, vai tad ir īpaši citi varianti?

Kanding

„Nu, principā sliktākajā gadījumā tavas plaušas var piepildīties ar ūdeni un tu vari nosmakt, patiesībā tehniski noslīkt, esot uz sauszemes”, Kandingas viesu namā vācu puiši, kalnos kāpēji, man skaidro augstuma slimības iespējamos izpausmes veidus pirms manas došanās uz Tagongu – tibetiešu ciematu kalnos 3800m augstumā. Kandinga ir aptuveni 1000 metrus zemāk, pa pusei tibetiešu, pa pusei ķīniešu pilsēta, kur daudzi pavada nakti, lai izložņātu apkārtnes pakalnus un sagatavotu ķermeni pirms došanās augstāk. Pēc dzirdētā es jau Kandingā jūtu vieglu tirpoņu plaukstās un vēlmi ģībt, līdz attopos, ka Junanā, bez jebkādiem starpgadījumiem uzkāpu augstāk, un simptomi pēkšņi pazūd. Viesu nams pieder amerikāņu pārim, kuri šajā apvidū dzīvo jau septiņus gadus un te arī audzina savas meitas. Un suni, kurš rej uz ķīniešiem, mīlīgi smaida ārzemniekiem, pret tibetiešiem attieksme esot mainīga… Visi gan dievojas, ka suņa rasistiskās noslieces neesot audzināšanas rezultāts.

Tagong

Gandrīz Tibeta un gandrīz Mežonīgie Rietumi. Vietējie jaunekļi iecienījuši garus, plandošus mēteļus un a la kovboju cepures, uz motocikliem klāj rakstainas segas, tādas pat kā bieži zirgiem seglu vietā, vietējās sievietes savās garajās, melnajās, sulīgajās bizēs vij sarkanas lentas un tin tās ap galvu, nami lielākoties divstāvīgi un rakstiem rotāti. Viss šķiet mazliet agrīno vesternu skarbajā romantikā ieturēts.

Ceļā no Kandingas uz Tagongu gandrīz raudu aiz laimes, cik skaists man viss liekās – akmeņaini askētiski kalni, kuru tālākās strēles pret debesīm atspīd zilganas, nogāzes, kurās ganās jaku ganāmpulki un gani, kuri kopā ar suņiem uz motocikliem (suņi skrien pa zemi) traucas gar ganāmpulkiem. Tikai jau kādu brīdi esot Tagongā, attopu, ka man no augstuma slimības ne miņas (redzot dažas izraēliešu meitenes, kuras izskatās, kā Cibiņš savā pēdējā ceļā , to reāli novērtēju)- ne tirpoņas, ne ģībiens, ne vēmiens. Tikai katra fiziska aktivitāte liek tvert pēc elpas. Piefiksēju, ka neesmu vienīgā – lielākā daļa iebraucēju pēc kāpiena trešajā stāvā izskatās kā pusmaratonu noskrējuši. Skābekļa trūkums tomēr jūtams.

Dodos divu dienu pārgājienā kalnos ciemata tuvumā ar nakšņošanu vietējo ganu teltī. Tā kā ceļā dodos viena, iznākums ir tikai loģisks – netīšām pieķeru pāris pakalnus klāt. Izbaudot vienatni, atļaujos gan taisīt pauzes ik pēc divdesmit metriem, gan elst un sēkt kā pīpētājonka ar 50 gadu stāžu rīta tualetes laikā, gan ik pa brīdim dāmai nepiedienīgi nolamāties, saprotot, ka atkal esmu aizbridusi ne tur. Bet diena ir brīnišķīga, smidzina tikai mazliet un galvenie dabas orientieri – sniegotie kalni un upe- neļauj aizklīst pilnīgos neceļos. Jā, upe… aprakstot pārgājienu, Anžela – amerikāniete, kura precējusies ar vietējo tibetieti un jau piecus gadus apsaimnieko viesu māju un kafejnīcu/ mākslas centru Tagongā – ir minējusi, ka būs jātiek pāri upei. Tilta gan neesot, bet nu pāri gan jau tikšot. Nu, skaidrs, ka jābrien. Upīte, lai arī strauja, šķiet visai šaura un sekla. Kā vienmēr, viss atkarīgs no skatu punkta. Esot upes vidū, tā man šķiet plata, dziļa un mežonīga. Zvārojoties ledainajā ūdenī līdz ceļiem, un mēģinot izvilkt starp akmeņiem iesprūdušo kāju, pie sevis sāku činkstēt: „Nu, kam man visu šo vajag! Kāpēc nevar vienreiz kā cilvēks par to pašu naudu aizbraukt uz Ņujorku paskatīties…” Atbildi saņemu jau pavisam drīz – ar vēl joprojām slapjām un nu jau arī jakābolos izbristām kājām sēžot pie savas nomadu telts un skatoties, kā pār zaļajiem pakalniem parādās varavīksne. Un uz Ņujorku es tāpat aizbraukšu…

Manā tibetiešu apmetnes vietā šobrīd uz vietas ir tikai divi ģimenes locekļi – vecāmāte Aī (vārds visticamāk ir cits, nejēdzu īsti izšķirt) – smaidīga, grumbām izvagotu seju un, protams, sarkanām lentām tikai viegli iesirmajos matos, un mazmeitiņa Džirgita – piecgadīgs, nosmulējies velnēns, kura man pielīp kā dadzis (vai drīzāk, rausta mani kā lupatu lelli) un kuras vecāki šobrīd esot Kandingā. Aī šķiet ļoti pārsteigta, mani ieraugot, bet arī ļoti iepriecināta. Kad vēlāk abas kopā šiverējam pa tuvējiem pakalniem, Aī katram sastaptajam kaimiņam stāsta, ka esmu Anželas sūtīta viešņa. Tikai nākamajā dienā, esot Tagongā, saprotu, ka Aī ir Anželas vīramāte, kura viesus savā teltī nav redzējusi nu jau ļoooti sen. Es tātad pa vidu visam esmu arī kā savdabīga vēstule no ģimenes.

Pirms pārgājiena es tieku brīdināta, ka apstākļi nometnes vietā būs ļoti pieticīgi („very basic”). Kad to stāsta ārzemniekiem, tas parasti nozīmē, ka nebūs sēžamā poda un siltā ūdens. Šajā gadījumā esošie apstākļi liek mūsu Lieldienu laivu braucienu kempingiem izskatīties pēc luksusa apartamentiem. Telts ir visai liela, nostiprināta ar kokiem un virvēm, vidusdaļa jumtam ir atklāta, lai ielaistu saules gaismu (vakarā to ar garu koka pīcku aizver, pārmetot pāri audumu), nav īsti ūdens necaurlaidīga un bez jelkāda grīdas seguma. Visa mantība tiek glabāta brezenta maisos un vakaros tiek izridāta, lai no rīta visu atkal savāktu kopā. Šajā teltī nav arī ugunskura vietas, kuru Aī ierīko, ar kapli iecērtot zemē bedrītes un tajās iestiprinot akmeņus, uz kuriem atbalstīt tējkannu. Kad mēģinu piedāvāt palīdzību, atbilde kopā ar žestu kopumu nozīmē – „Paldies, nevajag! Nocirtīsi sev vēl pirkstus.” Guļvietas tiek klātas, uz zemes uzmetot ādas, auduma gabalus un segas. Piefiksēju, ka gandrīz viss tik ziedots manai guļvietai, kas sāk atgādināt pufīgu lāča migu. Protestēšana, protams, nepalīdz – laikam jau, par spīti visiem maniem pūliņiem, visiem tāpat skaidrs, ka tāds vārīgs, bāls, uzpasējams eksotisks ziediņš vien esmu.

Teltī nakšņojam kopā ar astoņpadsmit jaku bērniem, kurus iepriekš ar Aī esam attriekušas no ganībām. Nu, attriekusi patiesībā ir Aī, es esmu tikai skraidelējusi līdzi (visticamāk, lai uzdzītu apetīti, jo vēlāk jau tumsiņā ēdot maizi, kas sadrupināta bļodā kopā ar jaka sviestu un aplieta ar karstu tēju, garšo neticami labi). Mazie jaki tiek nolaupīti ar klasisku metodi –pielīšana, viltus un nodevība – šie tiek pievilināti, piesolot gardumiņu, tad saķerti aiz kakla šņores (vai pakaļkājas, ja pretestība ir nopietna), saāķēti kopā ar pārējiem bēdu brālīšiem un dzīti uz telti. Man sākumā šķiet, ka tas tiek darīts, jo varbūt mazie ir pārāk salīgi, lai gulētu ārā (patiesībā gan teltī temperatūra tieši tā pati, kas ārā un, naktī pamostoties no ūdens kapāšanas savā sejā, saprotu arī, ka arī no lietus nojume pasargā visai nosacīti). Īsto iemeslu saprotu agri no rīta, kad Aī pa vienam jaku bērnus izlaiž no telts, kur šos jau sagaida mammas, kuras pēc bērnu pabarošanas tiek slauktas. Pieļauju, ka govis no rīta saņēmušas ziņu „Jūsu bērni ir pie mums. Atdodiet pienu un neviens necietīs!”

Chengdu

Sičuanas galvaspilsēta un mana līdz šim mīļākā pilsēta Ķīnā (Honkonga neskaitās, jo Ķīna tā ir tikai nosacīti). Mazliet pat kautrējos sev atzīties, cik ļoti pēc visiem transporta pārbraucieniem (no Tagongas uz Chengdu ceļā pagāja divas dienas), salšanas un salīšanas izbaudu atrašanos sakārtotā, civilizētā vidē – ar mīkstu gultu, silto ūdeni, iespēju izmazgāt drēbes un runāt angliski, nopirkt grāmatu, dabūt kafiju un aiziet uz kino.

Chengdu centrālajā laukumā atrodas Ķīnas lielākā Mao statuja. Kas man liekas mazliet paradoksāli, jo pilsēta Mao Kultūras revolūcijas laikā smagi cietusi – piemēram, tās valdnieku pils, viena no iespaidīgākajām Ķīnā, tika nolīdzināta līdz ar zemi. Bet nu ķīniešiem ir citi priekšstati (un, kas svarīgi – zināšanas/ nezināšanas) par savas valsts vēsturi. Tāpēc eju vien uz to Mao paskatīties un piefiksēt, ka Ķīnas nācijas un komunisma tēvs šobrīd sērīgi skatās uz debesskrāpjiem un iepirkšanās centriem, kas naktī zaigo un mirgo visos kapitālisma varavīksnes toņos.

Ķīnā sākušās nacionālās brīvdienas nedēļas garumā, kas nozīmē, ka visi, kas vien var atļauties, pametuši mājas un devušiem tūrisma izbraucienos pa malu malām – transporta biļetes dabūt neiespējami, naktsmītnēm cenas uzlidojušas kosmosā un visur parādās manas senās draudzenes – rindas. Visa šī trakuma vidū apjēdzu, ka tūlīt jau jādodas mājās, bet neesmu vēl bijusi nevienā izslavētajā Ķīnas tējnīcā. Tad nu savā pēdējā Chengdu dienā dodos uz ieteiktu tējnīcu Tautas parkā, lai relaksētos pirms brauciena uz Pekinu, nobaudītu tēju un palasītu grāmatu putnu čalu pavadībā. Putnu čalas… kā tad. Viss parks čum un mudž, uzkodu letes visos celiņos, mūzika, kā jau ierasts, skan no visiem stūriem – gan armijas veterānu orķestri, gan krāšņās kleitās tērptas dziedātājdāmas, gan vienkārši tumbas, kas piejūgtas datoram un skandē čerkstošu karaoki uz pilnu klapi. Idilliskā tējnīca pēc atmosfēras drīzāk atgādina padomju kafejnīcu dzelzceļa stacijas uzgaidāmajā telpā – saulespuķu sēklu mizas sedz zemi kā čaukstošs paklājs, pa vidu tējas dzeršanai apmeklētāji bauda parkā iegādātas uzkodas; kauli, iepakojuma papīri un kociņi seko mizām uz zemes (staigā gan arī tantuki ar slotām, bet tas pie ļaužu apjoma konkrētajā brīdī kā spļāviens jūrā), pie daudziem galdiņiem tiek spēlētas kārtis vai kaut kāda vietējā spēle ar kubiku likšanu. Atrodas vietiņa arī man – tiek atnesta tase tējas un termoss, kas nozīmē, ka patiesībā varu pavadīt šajā vietā kaut visu dienu, tikai visu laiku lejot virsū karstu ūdeni savai tējai. Grāmatu tā arī nepalasu, toties iztīru ausis. Nē, tā nav metafora, pa vidu tējotājiem staigā ausu tīrītāji ar instrumentiem (viss ir pilnīgi oficiāli – uniformas, darba rīki un cenu izdrukas) un piedāvā savus pakalpojumus, ko daudzi arī izmanto. Kāpēc šī procedūra tiek veikta, tieši dzerot tēju dzerot, man nav gan skaidrs. Nu varbūt lai visā tajā bardakā būtu vismaz kaut kas no higiēnas.

Bet nu esmu atgriezusies Pekinā, jau apāvusi kājas. Gatava doties mājup. Vēlēšanas tomēr…

Tik daudz kas no mana ceļojuma palicis ārpus bloga – ieskricelēts kladē, iepauzēts kameras atmiņas kartē vai tikai manā galvā… Solos Rīgā dažus no piedzīvojumiem vai vienkārši maniem novērojumiem un pārdomām par šo vājprātīgi sarežģīto valsti, kas jautājumus uzdod vairāk kā sniedz atbildes, apkopot vēl vienā bloga ierakstā.

Advertisements

2 thoughts on “Ķīna. Xichan – Kanding – Tagong – Chengdu

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s