Home

Nu, ko – esmu sava gringo ceļa (Gringo Trail) sākumā. Gringo ceļš ir maršruts vai, pareizāk sakot, maršruta variācijas, ko veic lielākā daļa Centrālamerikas apceļotāju. Tas aptver saulainākās pludmales, iespaidīgākos maiju pieminekļus, augstākos vulkānus, caurspīdīgākos ezerus un ballīšu vietas, kur Margaritas, Mohito un tekilas šotus kopā ar pančo, sombrero un meksikāņu restleru maskām met pakaļ visam, kas kustas. Nu, ne jau pirmo reizi nāksies ceļojumu balansēt starp īstām, vecām drupām, svaigām butaforijām, vietējo avīžu rakstiem, Lonely Planet ieteikumiem, īsām sarunām ar vietējiem un Laimīgajām stundām hosteļa bārā kopā ar citiem mugursomniekiem.

Cancun

Pilsēta, kas turas uz tūristu dolāriem, eiro un peso. Milzīgu All Inclusive viesnīcu, atpūtas un Spa centru rindas, golfa laukumi, tenisa korti, atrakciju parki, no kuriem dažos esot iespējams pavadīt gandrīz nedēļu, neatkārtojot aktivitātes, tūroperatori, kas piedāvā nirt ar haizivīm, lidot ar gaisa baloniem, makšķerēt uz luksusa jahtām… un vēl, un vēl, un vēl…

Pavadu šajā kūrorta mekā trīs naktis, lai aklimatizētos pēc lidojuma un Izrādās – tas ir tieši divas naktis par daudz. Aklimatizējusies esmu nākamajā rītā, bet izklaidēt sevi šeit īsti nemāku. Kas gan, protams, ir mana, nevis Kankūnas vaina un problēma.

Isla Mujeres

Sala, pa kuru kādreiz dzīvojušies maiji, vēlāk pirāti un šobrīd tūristu ādas maucēji. Te man ir bail nošķaudīties, jo iespējams, ka arī tas ir maksas pakalpojums. Maiju drupas pašā salas galā apskatāmas par papildus samaksu (maksāt var arī dolāros pēc kursa, kas ļooti atšķiras no oficiālā). Naudu iekasē patālāk no drupām, lai gringo īsti nenojaustu celtnes (vienskaitlī) apmērus – nelielus, nelielus, nelielus apmērus (veikt salīdzinājumu ar suņu būdu man neērti ēkas iespējamā reliģiskā rakstura dēļ, kā arī aiz cieņas pret maiju kultūru). Lai tomēr neuzrautos uz dažu piekasīgāku eksemplāru īgnumu, drupām piekabināti „mākslas darbi”, kas izmētāti pa zāli. Daži darbi šķiet ar zināmu estētisku pievienoto vērtību, daži asprātīgi un daži… man pat grūti nokomentēt. Stāvot pie paviršas, zilas metāla plāksnes ar ieskrāpētu darba nosaukumu El Mar (Jūra), man gribas nopērt „mākslinieku”.

Bet esmu reti veiksmīga. Uz salas ir sākusies karnevāla nedēļa un visas dienas garumā man ir iespēja vērot krāsainu, ekspresīvu un jumtu raujošu parādi ielās. Automašīnas aiz sevis velk platformas, uz kurām stāv, sēž un mūzikas ritmā kustas dejotāji krāšņos tērpos. Vietas, kur ielas malā vairāk vietas (dažkārt arī tam nav nozīmes) auto apstājas, dejotāji, atkarībā no vecuma, vai nu mundri izlec vai lēnām izraušas, un demonstrē savu sagatavoto programmu. Man ir laime vērot dažāda dzimuma, vecuma un ķermeņa uzbūves mākslinieku priekšnesumus – sirmas kundzes, kuras dejā ierauj tūristus, transvestīti, kuri dejo ar knapi padsmit gadus vecām meitenītēm – otrā plāna dejotājām, mollīgas dāmas superīsās minikleitās ar spalvainām rozā astēm… Visus viņus apvieno neticams dzīvesprieks un mirkļa izbaudīšana. Neticu, ka viņi visi ir tikuši pie extacy tabletēm, tāpēc nākas vien izdarīt secinājumus par meksikāņu dzīves baudīšanas mākslu.

Tulum

Pilsēta, kas ir mājvieta poētiskām maiju pilsētas drupām (pilsēta atradās uz klints pašā jūras krastā un ir viens no pēdējiem nozīmīgajiem seno maiju tirdzniecības un reliģijas centriem) un pastkaršu cienīgām pludmalēm. Kas, protams, ir kā meduspods tūristiem.

Senā pilsēta ir skaista un aizraujoša. Teritorija gan visai maza, kas nozīmē, ka visu laiku jāspraucas caur tūristu grupām. Izmantoju šo iespēju un diezgan nekaunīgā veidā lienu klāt pie visām grupām klausīties gidu stāstīto. Šķiet, ka viņi visi jau sen atkoduši, kas patiesībā interesē cilvēkus. Informācija par seno maiju tirdzniecības ceļiem, sasniegumiem astroloģijā vai pilsētu plānojumu tiek sniegta pieklājīga oficiālā minimuma apmērā. Pārējais koncentrējas uz cilvēku upurēšanas stāstiem un aprakstiem – kas, ko, kā un kāpēc. Viens gids teatrāli demonstrē tehniku, kā indiāņi rāvuši ārā gūstekņu sirdis (iemesls izrādās, lai ienaidnieks nākamajā dzīvē pārdzimtu bez spēka un vērtības, nespējot vairs stāties ceļā). „Jā, un Čičenicā viņi upurēja arī bērnus, jā, jā, arī mazus bērnus, mans draugs!” Jo šokētāks šķiet amerikāņu vai vācu pensionārs, jo apmierinātāks gids. Bet sajūsmas spiedzienus, par spīti visam, tomēr spēj izpelnīties tikai dzīvs un bezbailīgs jenotēns pie ieejas teritorijā un birums ar dažāda izmēra iguānām, kas atpūšas saulē.

Apceru domu, vai Vecrīgas tūrismam nenāktu par labu kāds simtiņš tur mītošu stārķu, bebru vai mežacūku mazuļu…

Tulumā pavadu četras dienas, klejojot pa apkārtni, paķerot klāt vēl Kobas maiju pilsētu, peldoties un baudot krāsas, kas Meksikā ir košākas, spilgtākas un temperamentīgākas kā jebkur!

Pēc stundas kāpju autobusā uz San Kristobalu. Netīšām padzirdu, ka 15.februārī tur viesosies pāvests. Mazliet pameklējot informāciju, izrādās, ka Chiapas reģiona indiāņi šo vizīti jau sākuši izmantot, lai pievērstu pasaules uzmanību savām problēmām – demonstrē, bloķē ceļus u.c. Pāvests, atšķirībā no sava priekšgājēja, izvēlējies Meksikas valdībai un oficiālajai katoļu baznīcai ļoti nepatīkamu vizītes maršrutu – viņš apmeklēs reģionus un vietas, kas saistīti ar asiņainiem slaktiņiem, augstiem kriminogēnajiem rādītājiem un diskriminināciju. Saprotu, ka man obligāti, obligāti, obligāti jānokļūst San Kristobalā!

Coba

 

 

 

Advertisements

One thought on “Meksika. Cancun – Tulum

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s