Home

San Cristobal de las Casas

„Es, pēc dabas nedzērājs, polšam pakaļ bridu!”. Šo dziesmiņu pilnīgi nevilšus sāku pie sevis dungot, jau otro stundu atklātā saulē sēžot uz apmales ceļa malā kopā ar tūkstošiem meksikāņu, un gaidot pāvesta parādīšanos. Esmu gan uz šo vietu vairākus kilometrus pa apkārtceļiem nākusi ne pāvestu, bet vietējos ļaudis skatīties. Tomēr nenoliegšu – tuvojoties stundai, kad katoļu baznīcas galvai savā stikla karietē jāparādās uz ceļa, satraukums pārņem arī mani, nekristītu pagānēnu. Daudzi cilvēki ceļa malā, piespiedušies pie žogiem, pacietīgi gaida jau no agra rīta. Ļaužu pūlī daudz indiāņu tradicionālajos tērpos – vīrieši melnās hūtēm līdzīgās cepurēs, pūkainos, melnos apmetņos un baltos svārciņos (esmu lasījusi, ka viņi tā demonstrē savas skaistās kājas. Sieviešu kājas acīmredzot nav ne tuvu tik daiļas, jo tiek slēptas garos svārkos), sievietes ar melnām bizēm un krāšņiem ziedu motīviem rotātās jakās, mūžvecas večiņas ar kailām kājām, bērni, kas, lakatos ievīstīti, gulšņā mammām uz muguras vai pie krūts, jaunas indiāņu meitenes baltos divdaļīgos tērpos ar krāsainiem izšuvumiem u.c. Čiapas reģionā daudzi indiāņi sākuši atteikties no katoļu ticības, pie viņiem, gluži tāpat kā pirms pārsimts gadiem, tiek sūtīti misionāri atgriezt šos baznīcas klēpī, un arī pāvesta parādīšanās tieši šajā vietā nav nejauša. Gaidītāju vidū izrādās arī daudzi svētceļnieki no Gvatemalas, Salvadoras un pat Argentīnas. Starp cilvēkiem lavierē augļu, limonādes, popkorna, saldumu, selfiju kātu un karodziņu (protams, ar pāvesta bildi) tirgotāji. Vienā brīdī kāds padod ziņu, ka dienas galvenais varonis tuvējā baznīcā pabeidzis misi, un tātad tūlīt, tūlīt jau būs klāt. Visi uz apmales sēdošie pielec kājās un steidzas pie žoga. Kopīgais satraukums dažām labam aizdzen skopumu un aši tiek iepirkti vēl pēdējie selfiju kāti un karodziņi. Un tad viņš parādās… Stikla būrim izņemti stikli un pāvests šķiet cilvēkiem pavisam tuvu, viņš smaida un māj uz abām ceļa malām – precīzos intervālos uz katru pusi. Pūlis ekstāzē kliedz, bildē, māj ar karogiem, un ik pa brīdim atskan saucieni: „Papa, mēs tevi mīlam!”. Un tad šis brīdis ir pagājis. Cilvēki priecīgā uzbudinājumā dalās iespaidos, daži apkampjas, un mēs visi dodamies uz pilsētas centru. Pa īsāko ceļu, protams. Un tad vienā brīdī šeku reku – priekšā šķērslis – bez redzama loģiska iemesla ceļš nobloķēts ar žogiem (tiem otrā malā brīvi staigā cilvēki). Atbildīgie darbinieki žoga otrā pusē liek pūlim griezties apkārt un doties pa apkārtceļu. Ļaužu masā atskan neapmierinātības saucieni – saule svilina, apkārtceļš ir garš, pūlī daudz vecāku cilvēku un bērnu, daudzi jau garas stundas pavadījuši kājās. Situācijā, kurā vidusmēra latvietis noburkšķētu kaut ko pie sevis, ietu apkārt un vakarā ierakstītu indīgu komentāru internetā, meksikāņi uztrako. Pūlis, kas pirms pusstundas atzinies mīlestībā pāvestam un kristīgajai ticībai, vienā balsī kliedz, protestē, uzkurina viens otru un pieprasa atvērt barjeras. Jau atskan viegla žogu dauzīšana, un man ir diezgan skaidrs, ka tūlīt kļūšu par masu nekārtību acu liecinieci, tiesā varbūt pat dalībnieci. To laikam saprot arī otrā žoga pusē esošie, un fiksi tiek pavērta eja reliģiskās ļaužu armijas maršam uz centru. Cilvēki momentā nomierinās, un atkal kļūst par pieklājīgiem, labi audzinātiem pilsoņiem, pasaka paldies atbildīgajam žoga vērējam un bez jelkādas grūstīšanās turpina ceļu. (Meksikāņi vispār šķiet ļoti pieklājīgi un izpalīdzīgi – sabiedriskajā transportā visi sveicinās, auklē svešus bērnus, dod vietu sievietēm un vecākiem cilvēkiem, palīdz citiem iecelt un izcelt smagākas mantas u.c.) Un es nezinu, kas man šajā dienā pastāsta vairāk par meksikāņu raksturu – pāvesta sagaidīšanas ekstāze vai brīdis, kad cilvēku pūlis spēj vienā brīdī saliedēties, lai panāktu sev vēlamo. Un, lai gan, protams, esmu priecīga, ka man aiztaupīts garš un nogurdinošs ceļa posms, nepamet neomulīga sajūta, ka šāds pūlis, ja tik tam padotu pareizo mērķi, varētu kādu arī nolinčot.

San Juan de Chamula

IMG_0495

 

Baznīca, kas šobrīd vairs neesot piederīga oficiālajai katoļu baznīcai. Grīda tur izkaisīta ar gariem zāles stiebriem, uz zemes simtiem sveču, gar malām svēto figūras dīvainās drēbju kārtās, daudzas ar kaklā iekārtiem spoguļiem, pie altāra un baznīcas vidū atstāti ziedojumi. Neesmu gan trāpījusi īstajā brīdī, lai redzētu cāļu upurēšanu, kas tur regulāri notiek.

Palenque

„Esos arboles me dan miedo!” – „Šie koki man iedveš bailes!” – saka manas viesu mājas saimniece, lūkojoties uz savu džungļu dārzu Pančanā – tūristu apmešanās komūnā starp Palenkes pilsētu un iespaidīgām maiju drupām Nacionālajā parkā, kas sastāv no dažiem hosteļiem, diviem restorāniem, tetovēšanas salona un tūrisma aģentūras. Dzīvojam lietus meža vidū un lietus te nav retums, kas nozīmē, ka kokiem nav jāiespringst dzīt saknes dziļi zemē ūdens meklējumos, un tad nu brīžos, kad uznāk pamatīgāks gāziens, kas izskalo zemes virskārtu, zaļie milži krīt zemē brīkšķēdami un sagāž visu, kas zem viņiem. Un aug šie koki gluži kā ieņēmumi vampīrfilmām – desmit gadu laikā izstiepjas tā, ka es bez brillēm neredzētu šiem galotni.

Protams, visiem, kas apmetušies Pančanā, ļoti patīk teikt, ka „mēs dzīvojam džungļos”. Un tehniski jau nav melots, bet mājinieki visticamāk domā, ka tu, ar loku apbruņots, šūpojies liānā, atgaiņājies no jaguāriem, ēd jēlu mērkaķu gaļu un naktis pavadi koka dobumā. A tu tikmēr patiesībā mazgājies karstā dušā, no rīta ēd omleti, liec feisbukā bildes ar to pašu omleti, vakarā laimīgajā stundā pasūti divas Margaritas par vienu cenu, un dejo salsu dzīvās mūzikas pavadībā.

Apkārtējie džungļi sevī slēpj ne tikai dažnedažādus putnus, rāpuļus un dzīvnieciņus, bet arī labu tiesu ūdenskritumu un senu maiju tempļu, kapeņu un citu celtņu, kurās koki sadzinuši saknes un, kas atšķirībā no lielākajām un nozīmīgākajām būvēm, vēl nav pilnībā izpētītas, kur nu vēl rekonstruētas. Un pa zemi šajos džungļos mētājas seno maiju sadzīves piederumu paliekas – pārsvarā māla trauku atlūzas. Ceļotāju vidū klīst runas par brīnumiem, ko šajos džungļos varot atrast – senas maiju figūriņas un ko tik vēl nē. Es noriju tekstu par to, ka maiju figūriņām vieta ir muzejā, nevis kāda britu pusaudža mugursomā, pati iebāžu kabatā mazu māla trauka (vai sienas, vai grīdas…) gabaliņu, ko man iedevis vietējais gids, un dodos tālāk – uz Gvatemalu!

Advertisements

One thought on “Meksika. San Cristobal de las Casas – Palenque

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s