Home

Ierodoties Gvatemalā no Palenkes, viss šķiet… mazliet mežonīgāks, laikam varētu pat teikt. Braucot cauri maziem ciematiņiem, vistas skrien busiņam gar riteņiem, smaidīgi bērni sveicina un māj ar rokām, sivēni, nepieskatīti, skraida apkārt kā suņi (vēlāk viens no satiktajiem puišiem man stāsta, ka ceļā uz Tikalu viņu auto šoferis pārbraucis pāri vienam suķim – bez stresa un bremzēšanas). Man iepatīkas uzreiz (ne sivēnu pašnāvības uz ceļa, bet Gvatemala).

Flores un Tikal

Maza, poētiska pilsētiņa uz salas, kas lielākajai daļai kalpo kā starta punkts braucienam uz Tikalu – visas maiju zudušās pasaules pērlei un iespaidīgākajam celtņu kopumam, kas vēl joprojām tiek lēnām atkarots džungļiem.

Ja kādam, gaidot saulrietu kompleksa augstākā tempļa gandrīz galotnē, skats liekas kaut kur jau redzēts, tas visticamāk saistīts ar to, ka, jā, jā – tas redzams arī „Zvaigžņu karos”! Visa Tikala gan liekas tik neticama, ārpus realitātes esoša un brīnumaina, ka visi Zvaigžņu kari var iet ieskrieties. Tūkstoš gadus veca vēsture pie kājām, virs galvas un aprakta uzkalnos, kas katrs apslēpis kādu piramīdu. Pie reizes gan atkal nākas pārliecināties, ka Gvatemala ir vieta, kur tava drošība saistīta tikai ar paša veselo saprātu un netrīcošām kājām, jo vietās, kur ikvienā māmuļas Eiropas vietā būtu salikts margu labirints, te viss balstās uz „gan jau šoreiz būs ok”. Ik pa laikam, protams, nav ok – kad atkal no kādas piramīdas kāds tūrists nokritis, to uz laiku slēdz kāpelētājiem. Bet neaizliegs taču vērot saulrietu no tempļa nr. IV – skaistākās lietas dzīvē mēdz būt kaut mazliet riskantas.

Lanquin (Semuc Champey)

Daba šajā apvidū tāda, ka redzētos skatus gribas sev ielaist vēnās – lai nepazūd un vienmēr paliek ar mani. Kalni, tirkīzzili ūdens baseini un plašas stalaktītu alu sistēmas – to visu iespējams apvienot apkārtnes populārākajā dienas tūrē, kurā ar sveci rokās vispirms jādodas „ekskursijā” pa alām, jānopeldas ūdenskritumā, tad, sēžot uz kameras, jānobrauc gabaliņš pa upi, jāuzkāpj skatu platformā un jānopeldas zilzilajos baseinos. „Ekskursija” pa alām izrādās visai izaicinošs adrenalīna sprints, kurā jāpeld tumšā peklē, jārāpjas pa trošu trepēm, jālec kaut kādā caurumā, un, tas viss jādara ar to sasodīto degošo sveci rokās. Alu posma pusceļā, gaidot, kad daži grupas dalībnieki beigs lauzties un ieleks caurumā, no kura esmu nule iznirusi, esmu jau reti apmierināta ar savu drosmi, izveicību un acīmredzot nebūt ne tik sūdīgajiem fiziskajiem dotumiem, kad… ieraugu viņus… (lai kurā pasaules malā es būtu, viņi man seko, un grauj pašapziņu) – pensionārus. Lēni un mērķtiecīgi steberējot mūsu virzienā ar svecēm rokās, viņi kaut ko jautri čalo un liekas pilnībā relaksēti un apmierināti ar dzīvi. Tātad arī šī astoņdesmitgadīgā kundze, kas šķiet ir māte šim sešdesmitgadīgajam kungam, pirms brīža ar sveci ir uzrāpusies pa grīļīgajām trosēm klintī. Protams, pēc brīža es izjūtu apbrīnu, bet, nenoliegšu – sākumā ļoti gribās īgni nospļauties, ko, protams, nedaru, jo neesmu tā audzināta un apkārt ir cilvēki.

Atgriežos hostelī apskrambāta, zilumaina un ar atdauzītu krūšu kurvi (pēc visai tizla lēciena upē no tilta), bet laimīga un ar apziņu, ka vismaz pensionāru kategorijā es visu varu paveikt uz teicami. Labi, varbūt izņemot to nelaimīgo lēcienu no tilta…

Antigua

Bijusī valsts galvaspilsēta, kas šķiet sastingusi laikā (vai uzfrišināta, lai tāda izskatītos) pēc 18.gadsimta zemestrīcēm, kas krietni apskādēja pilsētu un pielika punktu tās valdīšanai.

Mazas krāsainas mājiņas, neticami skaistas baroka baznīcas, kam lielākajai daļai pēc 1773.gada zemestrīces nav atjaunotas iekštelpas un sakristejas (dažās no tām par mazām naudiņām var iekļūt apskatīties, ko arī izmantoju).

Daži ceļotāji žēlojas, ka Antigva nešķiet īsta – vairāk kā dekorācija tūristiem, ar uztjūnētām fasādēm, suvenīru veikaliem, kafejnīcām, kurās nav vietējo cilvēku, un dažāda kalibra viesnīcu klāstu. Es protestēju – ja tu esi vietā, kurā pavisam īsti piecsimt gadu veci baznīcu pussabrukuši kupoli slejas pret spilgti zilām debesīm, pavisam īsti cilvēki baznīcā pie altāra atstājuši augļus Jēzum un svētajiem, pavisam īsti ugunsdzēsēji uz ielām vāc ziedojumus savam darbam un, pie velna, pavisam īsti vulkāni slejas ap pilsētu un vakaros spļauj pavisam īstu uguni, ko tu vari vērot, dzerot vīnu uz gandrīz jebkura hosteļa jumta terases… tad ko, ko, ko vēl tev vajag, lai justos īsti apmierināts ar dzīvi? Seksu ar māsām Olsenām savā īstajā sapņu Disnejlendā???

San Pedro (Lago Atitlan)

Milzīgs, skaists ezers, kas piedāvā iespaidīgus skatus, iespēju rāpties apkārtnes vulkānos un apmesties kādā no piekrastes ciematiem, kam katram sava specifika – kāds orientēts uz bāru skaitu, kāds uz iestādēm, kas piedāvā uzvilkt kāsi un saplūst ar māti dabu, kāds vienkārši uz cilvēkiem, kas grib pavadīt dienas lēni un viegli…

Ierodos San Pedro svētdienas pēcpusdienā. Visas sievietes šķiet ir baznīcā, un visi vīrieši šķiet ir pālī. Svēta diena un brīvdiena – viss loģiski. Vietējo ļaužu reliģiozitāte (uz sienām daudz uzrakstu uz zīmējumu, kas izskaidro, ka Jēzus ir mūsu vienīgais draugs un glābējs) šķiet vieglā disharmonijā ar ciema mugursmonieku elles virtuvi. Šaurajās ieliņās, kur hosteļi mijās ar bāriem, interneta kafejnīcām, masāžas saloniem un spāņu valodas mācību iestādēm, figurē baskājaini, dredaini hipiji, uzcītīgi spāņu valodas apguvēji (tie, kuri sapratuši, ka valodu nevar apgūt tikai ar aplikācijas Duolingo palīdzību. Šī aplikācija, ko te izmanto laikam visi, protams, ir patīkams laika kavēklis, bet pārsvarā piedāvā atķeksēt pareizo variantu jautājumam – Ko dzer meitene? – pienu, mērkaķi vai kaklasaiti) un tie, kuri vienkārši velk laiku līdz vakaram, lai mestos nakts dzīvē.

Šī vieta, kurā ir tik viegli iesprūst uz nezināmu laika periodu, tomēr (šoreiz man) nešķiet pavisam īsta (par to apliecinos, izejot ārpus tūristu zonas, un pirmo reizi trīs dienu laikā uz ielas neredzot nevienu baltu seju) un nolemju, ka esmu Gvatemalai parādā vismaz uz pāris dienām izsprukt ārā no šī vieglā un patīkamā peace love harmony vāveres riteņa.

Advertisements

One thought on “Gvatemala. Flores/ Tikal, Lanquin/ Semuc Champey, Antigua, San Pedro/ Lago Atitlan

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s