Home

Ruta de Flores (Juayua) – Lago Coetepeque – Suchitoto – San Salvador – Alegria – Perquin – Playa El Cuco

aIMG_0870

Mans plāns, iebraucot Salvadorā, ir vienkāršs – pavadīt te nedēļu, nopeldēties okeānā, apēst iguānu un aprunāties ar kādu pēdējā pilsoņu kara partizānu. Rezultāts – iguānu neapēdu, aprunājos ar vairāk kā vienu partizānu un Salvadoru pametu pēc divām nedēļām, uz robežas gandrīz raudot.

Pirmais iespaids, protams – nekur pasaulē vēl līdz šim neesmu redzējusi tik daudz cilvēku ar ieročiem – pie katra bankomāta, kūrorta, aptiekas un pat frizētavas visticamāk stāv vai sēž džeks ar stroķi. Vēlāk San Salvadorā, aprunājoties ar taksometra vadītāju, atklājas, ka pa bliežamajam ir arī katrā galvaspilsētas taksī. Bet, nepaiet ne diena, kad saprotu, ka šī valsts nav tikai ieroči, bandu cīņas, nesenā pilsoņu kara traumas un korupcija. Man tā kļūst par vietu, kuras nosaukuma pieminēšana vien šobrīd liek man liegi nopūsties, kā pirmo reizi iemīlējušai skuķei.

Ceļš no Gvatemalas uz Salvadoru

Esmu stingri nolēmusi ceļu no Quetzaltenango pilsētas Gvatemalā uz Juayua ciemu Salvadorā mērot pašas spēkiem ar vietējiem transporta līdzekļiem, neizmantojot shuttle pakalpojumus. Esmu jau izplānojusi maršrutu, izpētījusi netā citu ceļotāju pieredzes aprakstus par šo tēmu un morāli sagatavojusies a la „Bada spēļu” turpinājumam dienas garumā. Hosteļa recepcijas dāmas gan man stingri iesaka doties caur Gvatemalas pilsētu (jap, galvaspilsētai tāds pats nosaukums kā valstij), ne caur manis iecerēto Esquintlu, kam reputācija ne tā labākā. Agrā rītā pirms prombraukšanas viesu nama naktssargs Tomijs gan mani uzliek atpakaļ uz sākotnējā plāna, pamatojot savu viedokli: „Phe, pilsēta, protams, bīstama, bet tev tak tur autobusi uz vienas un tās pašas ielas, un laiku ar ietaupīsi. Neklausi bābiešiem, šie pat uz veikalu grib doties caur Gvatemalas pilsētu.” Pie reizes Tomijs mēģina man iemācīt dažas kara/ ceļošanas viltības: „Nu, tu tak labi runā spāniski (māksliniecisks pārspīlējums, protams), a šiem jau tas nav jāzina. Tiklīdz tev kādi piesienas, tu izliecies, ka spāniski ne bū, ne bē, un pati tik klausies, ko grasās ar tevi darīt.”

Izglītota un sagatavojusies kā vēl nekad (1.man ir veselas divas naudas jostas – viena ar naudu, bankas karti un pasi zem drēbēm, otra butaforiskā ar sīceni ūdenim un autobusu biļetēm virs krekla, 2. Esmu gatava situācijai, ka mana lielā mugursoma var tikt nosperta un mazajā esmu atlikusi pat tīru apakšveļas komplektu, 3.Mugursomu slēdzenes saāķētas, apgrūtinot dzīvi kabatzagļiem), ar piedzīvojumu gaidās trīsošu sirdi un domu, ka „nu, ja kas, vismaz bloga ieraksts būs krāšņs”, dodos ceļā. Nekā nebija – visas dienas garumā viss iet kā pa sviestu, un es ar visām somām burtiski tieku pārcelta no viena autobusa uz otru. Robežu šķērsošanu var salīdzināt ar „un es ar varavīksnes krāsas vienradzi aizjāju magoņu laukā” – tik neticami viegli, ātri un pat patīkami viss izvēršas. Autobusos tirgotais ēdiens ir gards, šoferi cāļu busos* fiksi (nuuu, viens gan brauca tā , ka pat vietējie autobusā viens otram rādīja zīmes, ka šis nu gan nav pie pilnas saprašanas. Vienīgais mierinājums – pie spoguļa vadītājam uzraksts „Jehova sargā manu ceļu!”, kas liek man visa brauciena laikā pie sevis klusi cerēt, ka sargā gan. Jo bez tā būtu pilnīgā dimbā.), robežpunkti bez rindām un paši robežsargi, kā Santa teiktu, patīkami vīrieši, kuri novēl atgriezties viņu skaistajā valstī, vai labi pavadīt laiku viņu skaistajā valstī. Vienīgos stresa momentus sagādā pašas izveiktie drošības pasākumi, nespējot atcerēties, kur, pie velna, esmu iegrūdusi to slēdzenes atslēgu, kas draud beigties ar to, ka pašai, nevis kādam garnadzim nāksies sagriezt manu somu, kā arī visnotaļ neērtā situācija uz robežas, raujot uz augšu kreklu un publiski rakājoties ķermeņa apvidū, kur man sākas kājas, lai atrastu pasi.

Protams, pēc šīs dienas kļūstu neciešama – nicīgi novaikstos, katru reizi, kad manā klātbūtnē tiek pieminēts shuttle, bārstu frāzes kā „Phe, Jūs, kā gribat, bet es tomēr esmu chicken bus meitene!” vai „Ceļošanu uz gringo trail vispār var sajust tikai vietējā transportā” u.c. Dieviņš, protams, nav mazais bērns un uzsit man pa pakaļu (vai vienkārši mazliet pabiedē) divas nedēļas vēlāk, kad savas pašpārliecinātības dēļ gandrīz esmu spiesta pārnakšņot uz Hondurasas – Nikaragvas robežas, kas ne tuvu neatgādina kūrortu.

Ruta de Flores

Kafijas plantācijas, siltumnīcas, ar puķēm apgleznoti ceļu stabi, zirgu pajūgi, saldējuma tirgotāji ar zvaniņiem, ūdenskritumi, mazas mājiņas, kas gandrīz katra vietējo mākslinieku apgleznotas ar augu, dzīvnieku un kosmosa motīviem. Gandrīz kā leļļu ciemi gar leļļu lielceļa. Tikai šeit pat ar minimālām vietējās vēstures zināšanām pietiek, lai saprastu, ka uzraksti „Mēs gribam mieru”, „Nē karam” un dūjas uz māju stūriem nenorāda, ka šeit dzīvo peace, love, harmony hipiju vegānu komūna, bet tiek izpausta salvadoriešu sava veida kolektīva lūgšana…

Juayua metos uz vienu roku ar kanādiešu pāri Medelinu un Kelliju un zviedru puisi Jakobu, ar kuriem uz pāris dienas pavadām kopā. Medelina ir spridzīga, gaišmataina, bezbailīga meiča, kuru šķiet var sadusmot tikai diskusijas par Kanādas veselības aprūpes sistēmu, Kellijs ir sportisks fotogrāfs, kuram šķiet padodas viss, kas saistīts ar fiziskajām aktivitātēm, reiz viņš pat esot noskrējis pusmaratonu pilnīgi bez jebkādas sagatavotības pēc iepriekšējās nakts ballītes un ar iepriekšējā dienā pirktām botām, Jakobs… nu, Jakobs vienkārši izskatās pēc jauna Skandināvu dieva. Kad ar viņu kaut kur ejam divatā, atliek tikai man acis nolaist ielas līmenī (Jakobs ir tik garš, ka, runājot ar viņu, nākas galvu atgāzt atpakaļ un gribas pat mazliet palēkties), lai piefiksētu visapkārt neslēpti sajūsminātus salvadoriešu meiteņu skatienus.

Suchitoto

Ar kanādiešiem šķiramies pie gleznainā Coetepeque ezera (manuprāt, dzejas vārsmas iedvesmojošāks kā milzenis Atitlans Gvatemalā), un ar Jakobu kopā aizdodamies uz Suchitoto pilsētu – Salvadoras kultūras galvaspilsētu, iespējams drošāko vietu valstī un vienu no partizānu būtiskākajām apmetnes vietām kara laikā. Skaistajā, bet no cilvēkiem kā izslaucītajā pilsētiņā kopā ar hostelī satiktu vācu meiteni Šarīnu vakarā aizdodamies uz vietējo bāru aplūkot, kā ballē vietējā jaunatne. Aplūkojam, kā milzīgā bārā ballē konkrēti pāris jaunieši – alus dzērēji pie blakus galdiņa. Saprotot, ka te nekādas jautrības nebūs, Jakobs dodas uz hosteli gulēt, mēs ar Šarīnu paliekam „ vēl uz pusstundiņu un vienu dzērienu”. Mājās dodamies ar mīkstām kājām trijos no rīta, aktīvi un mazliet šļupstīgi diskutējot „Nu, kā tā var būt, kā tā var būt, var būt, var būt bijis laikā, kad mēs jau bijām dzimušas…”. Protams, tā nav bijusi ne pusstunda, ne viens dzēriens, un tā pat nav bijusi ballīte, bet viens no mana mūža saturiskākajiem un izglītojošākajiem dzerstiņiem. Aizdodoties uz tuvējo revolucionāru bāru (paši sevi tā prezentē), esam satikušas pilnīgi īstus partizānus, tā laika mūziķi un patriotiski noskaņotus vietējos jauniešus ar ģitāru. Partizānu stāsti, mūziķa iestarpinājumi, skaļa dzejas deklamēšana, revolucionāru dziesmas un vietējais rums ar kolu ir radījis nakti, kas man par šo valsti (vismaz vienu tās daļu) emocionāli ir pastāstījis vairāk kā visas tūres un ceļveži.

San Salvadora

Pilnīgi skaidrs, ka šai pilsētai IR savs šarms, bet nu man tas iet secen. Ja pilsētas pasaulē salīdzinātu ar meitenēm, tad to centri lielākoties ir kā uzkrāsotas lūpas, neskūtās kājas slēpjot pie autoostām, mikrorajonos vai graustu nomalēs. Te ir otrādāk. Pats pilsētas centrs liekas drūms, pelēks, nolupušām ēkām, visur esošām dzeloņstieplēm, ik uz stūra gulošiem saules brāļiem un centrālajām ielām, kuru plašumu nolaupījušas tirgus nojumes. Turklāt te esmu svētdienā, kad pat nejūt pilsētas dzīvīgumu un dinamiku. Tikai, ik pa brīdim uzmetot skatienu augšup virs kārtējās kurpju šņoru vai telefonu vāciņu tirgotavas, atklājas kāda koloniāla pērle.

Šeit arī pirmo reizi saskaros ar atklātu vīriešu svilpšanu un pat susināšanu manā virzienā (iepriekš slavenā latīņamerikāņu vīriešu uzmanība mani piemeklējusi visnotaļ nevainīgi – kā pieklājīga apsveicināšanās no ielas pretējās puses vai garāmgājēju komplimenti par manu neizmērojamo daili, iznesību un baltumu), kas īpaši šmugulīgās šķērsielās liek viegli paātrināt soli.

Skaidrs, ka šī pilsēta pieprasa mazliet vairāk laika, atvērtības un vēlmes to atklāt. Diemžēl konkrētajā brīdī vismaz divi no komponentiem man iztrūkst, jo pie sevis sauc jau poētiskā kalnu pilsētiņa Alegria un kara laikā ne vienu vien kauju (un slaktiņu) pieredzējusī Perquin.

Perquin

Šeit braucu izglītoties par pilsoņu kara vēsturi, ko arī saņemu. Vietējie gidi atdzīvina it kā neizteiksmīgo revolūcijas muzeju – melnbaltās fotogrāfijas, ieročus un plakātus, informācijas tik daudz, ka grūti to aptvert, kur nu vēl ko analizēt. No domas apmeklēt tuvējo El Mozotes ciematu, kurā 1981.gadā militārie spēki nogalināja VISUS (izņemot vienu) iedzīvotājus, ieskaitot zīdaiņus, tomēr atsakos. Lai gan neesmu īpaši jūtelīga, tomēr miklas acis spēju dabūt pat Supermena bēru epizodē šā gada tizlākajā filmā, un negribu pārbaudīt savas empātijas spējas vietā, kas saistīta ar prātam neaptveramām īstu cilvēku īstām ciešanām.

 

Salavadorā īpaši nemīl amerikāņus, kas nav nekāds brīnums, jo Reigana valdība pilsoņu kara laikā sponsorēja Salvadoras militāros spēkus, kas izvērsa asinspirti pret saviem pilsoņiem un, pateicoties ASV palīdzībai, varēja to darīt stipri ilgāk. Salvadorieši pret amerikāņu tūristiem gan neizturas naidīgi, piezīmes neizsaka un nevaino ceļotājus savas valsts asiņainajā un tik nesenajā vēsturē, vismaz es neko tādu sava brauciena laikā nepiefiksēju. Ko nevar teikt par dažu citu ceļotāju pat izteikto agresiju pret amerikāņiem, kuri mēdz atrauties gan par Bušu, gan Reiganu, gan verdzības laikiem un indiāņu slaktēšanu. Kad kārtējo reizi piefiksēju, kā vācu meitene spīdzina jaunu amerikāņu puiku ar tekstiem „Un, kāpēc Jums (Jums!!! – kā personiska uzruna) liekas, ka varat brīvi iebrukt visās valstīs un lobēt savas intereses?!”, man gribas izbeigt pašai savu toleranci un maukt pretī „A tu 2.pasaules karu atceries?”.

Bet tas, protams, vietās, kur IR tūristi. Jo lielākoties Salvadorā viņu NAV. Ārpus pludmales vai poētiskās Ruta De Flores bieži esmu vienīgā chele** apkārtnē. Daudzos hosteļos saimnieki ir neslēpti pārsteigti par manu ierašanos, steidz meklēt tīru gultas veļu, kaut kur nogrūsto ventilatoru un atslēgt tualeti. Arī, runājot ar citiem Centrālamerikas ceļotājiem, ir skaidrs, ka visi maksimāli cenšas izvairīties no Salvadoras un Hondurasas, šīm valstīm vienkārši pārmaucot pāri vienā stiepienā ar shuttle, vai uztaisot pāris dienu pieturu kādā no pludmalēm. Un par to man žēl, jo daba te ir ārkārtīgi skaista, cilvēki neticami izpalīdzīgi un laipni, baznīcas krāšņas, pupusas gardas, attālumi no viena objekta līdz otram mazi, iespēja pieskarties vēsturei liela un pat drošības apsvērumi neliekas īpaši pārliecinoši (neviens nenoliedz kriminālo statistiku valstī, bet, līdzīgi kā citās šī reģiona vietās, tūristus īpaši neaiztiek – īpaši, ja tie ievēro saprātīgus drošības mērus).

*chicken buses – bijušie ASV skolas autobusi, kas, atbilstoši vietējiem estētikas kritērijiem izdaiļoti visās iespējamās krāsu gammās un bieži slavina Jēzu un visus svētos. Kas arī saprotams, jo bez ticības augstākajiem spēkiem nav iespējams tā dragāt, apdzīt un manevrēt.

** chele- nozīmē balts jeb ārzemnieks. Plaši tiek lietots arī apzīmējums gringo, kas, atkarībā no situācijas un konteksta, var tikt attiecināms uz visiem ārzemniekiem vai konkrēti uz amerikāņiem. Nu, vietējie gan dievojas, ka šajos apzīmējumos neesot ne atblāzmas no negatīvisma, bet nu diezgan bieži tas tomēr skan vismaz kā „mūjābelis” vai „kundziņš”.

Lago Coetepeque

Alegria

Playa El Cuco

Advertisements

One thought on “Salvadora

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s