Home

Nairobi

Nairobi, izņemot zilonīšus bārenīšus (lūdzu, lūdzu – nekad, nekad nepērciet neko no ziloņkaula) un Rotšildas žirafes neko arī īpaši neredzu. Dzīvoju Karenas rajonā ārpus Nairobi centra un tas, kā izrādās, ir super truper privātmāju rajons. Krāšņi, labi kopti divmetrīgi dzīvžogi un privātskolas mijās ar kvartāliem, kur skārda nojumēs noris aktīva vietējo andele- pirkts un pārdots tiek pilnīgi viss – lietoti un jauni apavi, plastmasas bļodas, telefoni un pieliekamie mati.

Izglītojošāka te ir sastapšanās ar cilvēkiem, kuriem Kenija nav tikai vienreizējs izbrauciens. Maiks ir baltais kenijietis, dzimis un audzis Nairobi, kura vecāki pēc otrā pasaules kara emigrēja uz Keniju no Lielbritānijas. Viņš organizē safari tūres un atceras savu bērnību, kad pa mājas logu varēja redzēt žirafes pastaigājamies. Tagad tur betona džungļi – nodeva industrializācijai un faktam, ka kenijieši ir viena no visātrāk augošajām nācijām pasaulē. (Par to pārliecinos, ik dienas runājoties ar vietējiem – viņi visi nāk no 9 – 15 bērnu ģimenēm. Iemeslus, par kuriem turklāt ne reizes neesmu apjautājusies pati, katrs dzimums min citus. Vīrieši – ja agri riet saule un nav naudas nekādām citām izpriecām, vīra vienīgais hobijs ir viņa sieva. Sievietes – jo vairāk bērnu, jo bagātāka ģimene, jo vairāk varēs rūpēties par vecākiem.) Britu pārim Metam un Emmai Kenijā dzīvo ģimene un uz šejieni viņi brauc pāris reizes gadā, Mets jau vairāk kā trīsdesmit gadus. Abi, jo īpaši Emma, kura ikdienā strādā ar primātiem (sākumā domāju, ka viņa ir pamatskolas skolotāja), ļoti zinoši un ieinteresēti visā dzīvajā radībā. Katram purkšķim, kas atskan no krūmāja, momentā tiek diagnosticēts īpašnieks. Zviedriete Tila jau 18 gadus ceļo pa pasauli un četrus gadus pavadījusi Kenijā, pa vidu izceļojoties pa visu Āfriku un viņas apdrošināšanas polisē iekļauta nolaupīšanas varbūtība.

Viņi visi mani izglīto par Keniju, un tā ir prātam neaptverama un krāšņa informācijas buķete. Un ik pa brīdim pa vidu tādām sarunu tēmām, kā pilnīgi nolaidusies un slinka balto kenijiešu 30 un 40gadnieku paaudze, kas dzīvo uz vecāku rēķina, cilšu sistēma un tās ietekme uz politiku, pusaudžu apgraizīšana, kas vēl joprojām plaukst un zeļ, plastmasas maisiņu aizliegums Kenijā (par to tirdzniecību var atraut milzīgu naudas sodu un reālu cietumsodu līdz četriem gadiem), vietējiem profesionālajiem zagļiem, kuri telefonu māk izvilkt no dubultā aizslēgtas somas uz pleca u.c. tiek ievīti arī brīdinājumi par faktoriem, kas mani visticamāk nogalēs šajā visādi citādi brīnišķajā un pārsteidzošajā valstī.

Tātad:

  • Sazāļošana. Nopērkot bārā vai klubā dzērienu, glāze nepārtraukti jātur apsegta ar roku. Labā ziņa – atšķirībā no Rietumu pasaules rufija faniem, šejieniešus stipri vairāk manu daili interesētu naudas maks. Tāpēc arī pilnīgā dzimumu vienlīdzībā zāļoti tiek arī puiši.
  • Sabiedriskais transports. Drūmās statistikas dēļ nesen gan pieņemts aizliegums sabiedriskajam transportam pārvietoties pa nakti, bet tas īpaši nemazina dažu šoferu vēlmi no savas grabažas izspiest maksimumu arī dienas gaišajā laikā. Man līdz šim pārpildītajos busiņos, ko te dēvē par matatu, iespēju robežās vienmēr laipni piedāvā vienu no vietām blakus šoferim, par ko esmu priecīga – par kapeiku vairāk vietas dibenam un labāka redzamība. Cenšos ignorēt faktu, ka šīs vietas tautā sauc par pašnāvnieku sēdekļiem.
  • Malārija. Lai gan – nē, šis neskaitās. Ar malāriju te nav slimojis tikai mīkstais. Visi īsti ceļotāji to Āfrikā atrāvuši pa pāris reizēm. Lai gan, protams, vilina prognoze drudža laikā nodzīt pāris kilogramus, tomēr katru rītu kopā ar rīta kafiju vai tēju paklausīgi noriju Malarones tableti. (Ā, atraujos arī par to. Esmu lepna par veiksmīgi realizēto ideju malārijas tabletes pirkt Maltā, kur tās divreiz lētākas kā Latvijā. Līdz brīdim, kad tieku apgaismota, ka viss pretmalārijas aprīkojums vietējās aptiekās nopērkams par santīmiem)
  • Parazīti. Tos visticamāk dabūšu pie Viktorijas ezera. Šie ieperinās zem ādas un taisa tur kopmītnes un vairojās. Tālāk šo neklausos, jo bail apvemties.
  • Trakumsērga. Te katrs zina kādu stāstu par amerikāņu vai zviedru meiteni, kura samīļoja kucēnu un mājās nomira, jo neviens nevarēja noteikt slimības cēloni. Kad kādā kafejnīcā, no rokas barojot suni, viņš man viegli ar zobiem pieskaras pirkstam, piefiksēju šo mirkli kā savas potenciālās trakumsērgas avotu.
  • Dažu sugu pērtiķi. Tā kā es primātus atšķiru tieši tāpat kā mašīnas – liels, mazs, balts, melns, ar sarkanu pakaļu – tad īsti nesapratu, no kuriem man konkrēti jābaidās. Skaidrs, ka no kaut kādiem mazajiem, kas var sakost un tad kopā ar pazemojumu var dabūt arī to pašu trakumsērgu. Un tad vēl kaut kādi lielie, kas neatšķirot savas un cilvēku mātītes. Padzirdot šo, pie sevis nosmīnēju: „Kā tad, ka neatšķir! Dxxx!”
  • Beach Boys. Kenijā un vēl dažās Āfrikas valstīs izplatīta pludmales zēnu jeb vietējo žigolo kultūra. Tā kā katra sieviete, kura neizmanto šo jaunekļu pakalpojumus, pludmalē var tikt publiski nosaukta par rasisti, varētu pat apsvērt domu politkorektuma vārdā ar kādu ielaisties. Tikai tāds sīkums kā fakts, ka Kenijā HIV ir konstatēts vairāk kā 6% pieaugušo (un tā ir tikai oficiālā statistika). Var, protams, sevi mierināt ar domu, ka abu dzimumu prostitūtas jau nekad nav riska grupā.

Bet par spīti visam šim, Kenija tomēr esot aizraujoša un satriecoša un man noteikti te klāsies neticami labi. Un, ziniet, izskatās, ka tā arī būs…

Kisumu

Lielākā pilsēta Viktorijas ezera krastā.

Kisumu ir aktīva, dinamiska pilsēta, kurā kopā sadzīvo mūsdienīgas ēkas, pagaidu tirdzniecības būdas, neizprotama un traka satiksmes sistēma un, kā runā, spraiga nakts dzīvē.

Es Kisumu redzu savu pirmo Āfrikas saulrietu un pirmo begemotu brīvā dabā, apēdu pirmo fritēto tilapiju, un izbaudu pirmo moto takša jeb boda boda izbraucienu šajā ceļojumā.

Un šī nu ir vieta, kur man jāizlien no savas komforta zonas un jāsāk normāli menedžēt savs brauciens. Kas realitātē nozīmē, ka jākaulējas ar tuk tukiem, jātiek galā autoostās (realitātē tie ir kā cilvēkiem pilni, blīvi, šķietami haotiski tirgus laukumi, kur pa vidu tirdzniecībai kursē līdz ūkai pārbāzti matatu), kur ik uz soļa mani ielenc ap desmit jaunekļiem, kas katrs grib pārņemt mana nākamā ceļa posma koordinēšanu. Sākumā nezinu cenas, nepārzinu maršrutus, ceļus un to savienošanas iespējas, esmu iedzīta panikā par kriminogēno situāciju utt. Kas nozīmē, ka nervozi grozu galvu kā izbiedēts cālis, sažņaugusi rokās abas ceļa somas, un, jo vairāk izrādu mulsumu un bailes, jo aktīvāki un uzstājīgāki kļūst apkārtējie. Par laimi adaptēšanās spējas ir katra cilvēka glābiņš un pēc dienas ar tiem pašiem puišiem jau triecam jokus un izrādās, ka viņu sauktās summas ir adekvātas, piedāvātie maršruti eksistējoši, pirktās biļetes derīgas un transporta līdzekļi kustēties spējīgi.

Mbita/ Rusinga

„Mzungu, mzungu!” – šie vārdi atskan ik uz soļa, lai kur es dotos Rusingas salā. To man pakaļ kliedz bērni un mazliet klusāk, bet pietiekami skaļi savstarpēji komentē pieaugušie. „Mzungu” nozīmē baltais jeb svešinieks. Nav pirmā reize, kad mani definē mans baltums un mans svešums, tāpēc lieki neiespringstu par šo, turklāt izsaucieni un vietējo attieksme šķiet neviltoti draudzīgi. Jo lielāku popularitāti gūstu, kad vājprātīgi nepareizā intonācijā ik pa brīdim izsvepstu „sveiki” un „paldies” vietējā luo valodā. Tas pierāda, ka ar cieņu attiecos tieši pret viņu cilti. Luo ir trešā lielākā cilts Kenijā (~13% no iedzīvotājiem), viņi lielākoties apdzīvo teritorijas ap Viktorijas ezeru un liela daļa šobrīd iesaistīta zvejniecībā. Bet luo lielākais lepnums – protams, Baraks Obama. Viņa tēvs nācis tieši no šīs cilts un tuvējā apkārtnē ikviens spēj man norādīt virzienu, kur dzīvojusi Baraka Obamas Seniora ģimene, pazīst viņa radiniekus utt. Tila stāsta, ka reiz joka pēc esot ieminējusies saviem vietējiem kikuju draugiem, ka Obama, tagad jau tāds pabrīvs, varētu varbūt kļūt par Kenijas prezidentu. Uz ko saņēmusi neizpratnes pilnu atbildi: „Tu ko? Viņš taču ir luo!”. Tātad pilnīgi skaidrs, ka, lai cik ļoti ikviens kenijieties nelepotos ar Obamu (un šobrīd neciestu Trampu), viņš tomēr primāri ir un paliks luo.

Ūdens Rusingas krastos ir tīrs un bez parazītiem kā Kisumu, tātad varētu pat nopeldēties. Ja ne begemoti. To te esot gana daudz un viņi arī godam apliecina savu statusu kā cilvēkam bīstamākais dzīvnieks Āfrikā. Pēdējais incidents bijis pirms diviem gadiem, kad šie upes krastā nogalinājuši divgadīgu bērnu.

Rusingā pablandos apkārt, apmeklēju Toma Mboijas mauzoleju (kur kārtējo reizi tiek pierādīts mans kaunpilnais zināšanu trūkumu par Kenijas un visas Āfrikas vēsturi, lai gan pirms brauciena esmu pat mēģinājusi sagrābstīt kādus faktus) un iepazīstos ar Lindu – baltu amerikānieti, kura Rusingā dzīvo jau 20 gadus, bijusi precējusies ar vietējo, izdevusi foto grāmatu par šo salu un pirms vairākiem gadiem atvērusi eko viesu namu. Kad vēlāk boda boda aizmugurē tieku vizināta uz savu naktsmītni Mbitā, daži bērni man pakaļ sauc „Linda, Linda!”. Moto vadītājs pasmaidot saka: „Viņi domā, ka tu esi Linda!”. Tātad skaidrs, ka vietējiem baltos savā starpā atšķirt arī nemaz nav tik viegli. Loģiski. Arī Lindai ir īsi, gaiši mati. Un 70 gadi…

Mfangan

Sala ar 22 000 iedzīvotāju, entajām baznīcām (laba daļa no tām ir skārda šķūņi), dažām skolām (trīs no tām skolas bāreņiem) un daudzām jo daudzām zvejas laivām.

Vietējie zvejā dodas naktī ar lampām (saulei norietot ezera mala, cik vien sniedzas skatiens, izspīd kā zvaigžņota debess – nereāli skaists skats, ko diemžēl nav iespējams nofotografēt) – uz katru laivu astoņas lampas un četri vīri. Lampas peld uz maziem plostiņiem. Barības ķēde te skaidra kā grāmatā. Insekti lido un gaismu, mazās zivtiņas peld uz insektiem un pulcējas ap lampu, zvejnieki ielenc zivtiņas ar tīklu un, pirms tām pielecis gaidāmais sūrais liktenis nomirt plastmasa bļodā, nākamajā dienā tikt saulē izžāvētām, ceļa malā pārdotām, eļļā izvārītām un ar sāli apēstām, tās tiek ievilktas laivā. Tad laiva dodas ar tīklu pie nākamās lampas, tad nākamās un tā pa apli visas nakts garumā. Smags, smags, smags darbs.

Pirms došanās uz Mfangan salu esmu sazvanījusi vietējo aktīvistu Džordžu, kurš piestrādā arī kā gids. Arī nakšņoju mājās kopā ar viņa ģimeni.

Džordžs mani ved rādīt 3500 gadus vecus klinšu zīmējumus. Esmu bijusi pārāk neattapīga un man nekad nav pielecis, ka vārds „klinšu” sevī var ietvert arī kāpšanas iespējamību, jo, goda vārds, biju iedomājusies, ka tikšu aizvesta pie kaut kāda akmens pļavas vidū nevis veselu mūžību svīdīšu kaut kādā alpīnisma nometnē. Gala rezultāts – klinšu iedobē senseni rūsgani simboli, kas apzīmē sauli, pasaules kārtību, cilvēku kopienu u.c. To autentiskumam vēlāk mēģinu atrast atsauces internetā, kas man patiesi arī izdodas. 1990jos gados Mfanganas salu piemeklējis liels sausums un, lai no senčiem izlūgtos lietu, kopiena pie zīmējumiem ziedojusi telēnu. Ķermenis atstāts iedobē, asinis izsmērētas pa sienu. Visai salas kopienai pieteikts šajā naktī atturēties no seksa, lai senči neapvainotos. Ja no rīta teļa ķermenis nav savākts un asins pēdas vēl uz sienas, tātad vecie dusmojas. Un dusmoties var tikai viena iemesla dēļ – kāds bezrakstura kretīns mīlēji savu sievu. Nākamais teļš priekš ziedošanas tātad jādod šim miesaskārajam tēvainim. Tad, kad senči ziedojumu beidzot pieņēmuši, teļu savākuši un arī asinis kaut kā absorbējuši, visa kopiena nobrīdināta nākamās trīs dienas bērnus nelaist skolā un vispār uzturēties kaut kur augstāk, jo gaidāms lietus trīs dienu garumā. Turpinājums jau labākajās Vecās derības tradīcijās – neticīgie saņēmuši sodu – viņu bērni ieskaloti ūdenī un mājas nopludinātas, jo lietus patiesi arī ildzis trīs dienas un naktis. Šī asiņainā stāsta beigās pārjautāju Džordžam, vai viņi visi patiesi ir kristieši. Viņam īsti nav saprotama mana jautājuma ironija: „Jā, protams, ka mēs esam kristieši. Bet ar senčiem taču tāpat jāsarunājas…”

Tālāk tad dodos uz Masai Maru – iespējams pasaules iespaidīgāko dabas rezervātu, kur brīvā dabā var redzēt visu National Geographics.

Advertisements

2 thoughts on “Kenija. Nairobi – Kisumu – Mbita/ Rusinga – Mfangan – Kisumu

  1. Pingback: Ierakstu izlase #49 – Stacija

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

w

Connecting to %s